Mammu, kā rodas bērni???

Vai ir pareizi bērnu mānīt? Stāstīt, ka bērnus atnes stārķi? Vai bērnus atrod kāpostu laukā? Vai bērnus var nopirkt lielveikalā tikpat vienkārši kā pienu un maizi? Ko tik nav gatavi sadomāt pieaugušie, lai izvairītos no mulsinošiem jautājumiem!

Kad stāstām bērniem par mīlēšanos, ļoti būtiski ir runāt ne tikai par pašu procesu, bet pirmām kārtām par emocijām, mīļošanos, par patīkamām sajūtām.
Kurš gan neatceras slaveno marta Zīlīti !Nu tas tik bija numurs!!! Es gan vēl biju maza, tāpēc atmiņas ir miglainas. Atceros, vecāki uzreiz man nedeva to žurnālu, bet es tāpat dabūju. Tagad, šķiet, mani vecāki to nejauši bija atstājuši tādā vietā, lai es to atrastu. Nu, un es arī to izstudēju no vāka līdz vākam.
Bērni pirmām kārtām smeļas zināšanas no saviem vienaudžiem. Tā jau kopš bērnības rodas priekšstats par dažitedažādām tēmām. Arī par tik smalku un kutelīgu tēmu - kā rodas bērniņi.
Tagad, kad pati esmu divgadnieka mamma, sāku domāt, kā būs, kad man viens kāpēcītis sāks tirdīt ar saviem jautājumiem. Vai es mācēšu atbildēt? Vai es neapmulsīšu no kāda jautājuma? Vai mācēšu izskaidrot bērnam saprotamā valodā? Situācijas skaidro ģimeņu psiholoģiskā atbalsta centra Līna psiholoģe, ģimenes psihoterapeite apmācībā Vita Kalniņa.

Pirmie mulsinošie jautājumi

Pirmie, vecākus mulsinošie jautājumi var rasties jau trešajā dzīves gadā. Bērns, kurš ir pietiekami liels, lai kaut ko pajautātu, ir pietiekami liels ari, lai saņemtu godīgu atbildi. Es neiesaku bērniem melot, ne tikai attiecībā uz šo, bet par jebko dzīvē. Bērni nav pelnījuši šādu izturēšanos pret sevi. Jo agrāk mēs ar bērnu viņam saprotamā valodā pārrunāsim dažādas lietas, jo vienkāršāk un bez kauna sajūtas viņš visu uztvers. Tāpat kā divgadnieks mācās, ka lietus līst no debesīm, par pašsaprotamu viņš pieņem informāciju, ka bērniņš izaug mammai puncī.
Tāpat kā par jebko, par ko esam novērojuši bērna interesi vai arī uzskatām, ka šis būtu labs brīdis, lai ar mazo pārrunātu šīs lietas, ir jārunā. Vislabāk nemesties bērnam virsū ar visu jauno informāciju, bet vienkārši pajautāt: "Tas droši vien varētu likties savādi, kā tas bērniņš tiek no mammas punča laukā? Ko tu zini par to? Vai tu par to kādreiz esi kaut ko domājis?" Nereti bērns jau par to ir fantazējis, citreiz nē. Tad varam jautāt: "Vai tu gribētu, lai es tev to izstāstu un parādu grāmatā?" Grāmatas un filmas ir ļoti labs palīgs, ka runāt par šim lietam. Iepriekš gan vecākiem vajadzētu tās noskatīties pašiem, lai viņi sarunā ar bērnu paši jūtas drošāki.
Šis jautājums par laukā tikšanu visbiežāk secības ziņā ir otrs, ko jautā bērni. Būtiski, lai vecāki izstāsta gan par dabiskām dzemdībām, gan ķeizargriezienu, jo bērni šo informāciju mēdz savā starpā pārrunāt, un tad viņi nesaprot, kura mamma ir melojusi?
Parasti tikai ka secības ziņa trešais jautājums ir par to, kā bērni tikuši tai vēderā iekšā. Maziem bērniem intervāli starp šiem jautājumiem var būt pat mēnešu garumā. Iesaku vecākiem pašiem sajust, cik daudz informācijas bērns ir gatavs ar vienu reizi uztvert. Mana personīgā pieredze ar saviem bērniem rada, ka, par spīti tam, ka jau no gada vecuma viņiem brīvi bija pieejama grāmata Kā rodas bērni, sākumā viņi tiešām pētīja tikai tās lapas, kur bērniņš ir mammas vēderā, un īsti nepievērsa uzmanību pārējam. Pēc laika viņi bija gatavi šķirt uz priekšu un atpakaļ, kur bija stāsts par dzimumaktu.

Kā būtu pareizi runāt ar bērnu?

Protams, vecākiem jābūt uzmanīgiem, kādus vārdus viņi lieto, vai sava mulsuma dēļ nerunā pārāk sarežģīti, svešvārdos, vai necenšas pēc iespējas ātrāk (līdz ar to pārāk nesaprotami un ar tādām emocijām, kuru dēļ bērns var apjukt) izteikt informāciju, kas pašiem sagādā mulsumu, jo ar viņiem bērnībā, visticamāk, neviens tādā jaukā, vienkāršā un sirsnīgā veidā par to nav runājis.
Vispirms jāsāk stāstīt to, kas tiešām bērnu interesē. Visbiežāk tas ir jautājums - vai tiešām bērniņš izaug mammas vēderā? Par šo runāt vecākiem parasti nav grūti, jo apkārt ir daudz topošo māmiņu, uz kurām var norādīt un stāstīt, ka tā tas tiešām ir. Mamma var parādīt arī savas fotogrāfijas, kad viņa bija stāvoklī. Jāatceras, ka tas, ja bērns nejautā, nenozīme, ka viņš negrib zināt. Reizēm viņš nejautā, jo grib vecākus pasargāt no šī grūtā stāstīšanas darba, reizēm viņš vienkārši nezina, kā pajautāt. Pat tad, ja mamma gaida nākamo bērniņu, mazajam var nelikties nemaz aizdomīgi, ka mamma kļūst resnāka. Vecākiem jāuzņemas iniciatīva un pašiem jāuzrunā: "Vai esi pamanījis, ka mammai ir paaudzies puncis? Kā tu domā, kāpēc tas tā ir?"
Kad stāstām bērniem par mīlēšanos, ļoti būtiski ir runāt ne tikai par pašu procesu, jo tad tas var izklausīties pat diezgan skarbi, bet noteikti ir jārunā par emocijām, par mīlestību, mīļošanos, par patīkamām sajū¬tām, par to, ka tas pieaugušiem cilvēkiem ir veids, kā vienam otru samīļot un ka ne vienmēr tā rezultātā rodas bērniņš. Svarīgi arī uzsvērt, ka tas starp vīrieti un sievieti notiek regulāri, nevis tikai divas reizes mūžā (reiz kāda meitenīte uz vecāku stāstu reaģēja ar atklāsmi - paldies, Dievam, ka kaut kas tāds notiek tikai divas reizes mūžā, jo mēs taču ar brāli esam jums divi bērni!