Viena nakts...

Tas bija laikā, kad puišu iekarošanai derēja mazs noslēpums, zem svārkiem tikai zeķes. Laikam jau tā draiskules apziņa spēj caur visām porām raidīt satraucošus signālus pretējam dzimumam un panākumi neizpalika.
Tātad kādā no tusiņiem, kas pārpilns ar nepazīstamiem, bet trakoti izskatīgiem un šim vakaram brīviem puišiem, ar ļoti niecīgu iespēju, ka kāds ir tavas mammas darba kolēģes dēla drauga, draugs vai studiju biedrs (bet pagājušā gadsimta nogalē nevienam vēl nevajadzēja bīties no vislatvijas enciklopēdijas - draugiem elvē), ieraudzīju kādu, kas iepatikās no pirmā skata.
Pavisam “nejauši” iekritu klēpī zēnam ar debesu zilām kā jūra dziļām acīm un neparasti garām skropstām (tik zilas acis un skropstas nav pelnījis neviens puisis, tā ir dabas zaimošana un meiteņu apzagšana). Pirmo reizi es pati izvēlējos puisi un pat necentos viņu apmuļķot, ka tā ir bijusi viņa izvēle. Klikšķis bija momentā, skūpsti ar dejām, skūpsti uz ielas, kāpņutelpā un esmu jau pie viņa…
Tad es sapratu, ja es vēlos turpinājumu pēc šī vakara, man ir jāsaka - esmu tevi pavadījusi, tu esi gana liels puika, lai spētu aizmigt viens, atā un jāpazūd. Bet viņš tik maigi un mīļi mani turēja savos apskāvienos, lūdza tikai aizmigt viņam blakus. Es paliku, guļot viņam blakus kaila, nespēju iemigt, bet no rīta klusi piecēlos un aizlavījos. Visdīvainākais, ka neatstāju ne savu telefona numuru, ne koordinātes, ne kā. Pāris nedēļas lidinājos kopā ar saviem taureņiem vēderā, bet ne reizi necentos viņu uzmeklēt. Tā arī līdz šai dienai neesmu sapratusi no kā es toreiz tik ļoti izbijos, ka spēju vienkārši aizmukt.

Konkurss Sadarbībā ar: