Iepazīšanās internetā:apmāns vai liktenis?

Par to, ka iespējams iepazīties caur pasaules interneta tīklu, es uzzināju tad, kad man vēl pat nebija nojausmas, kā rīkoties ar INTERNETU. Bet, pēc manas draudzenes vārdiem, tāds iepazīšanās veids bija gandrīz kā panaceja no vientulības, bezcerības un citām problēmām, kuras parasti pavada vientuļu sievieti ar diviem nepilngadīgiem bērniem.
Patiešām, cik daudz bagātu, kārtīgu, gudru vīriešu dzīvo Interneta plašumos un vēlas iepazīties ar kādu simpātisku, interesantu, inteliģentu sievieti, kā es! Mums vienmēr gribas ticēt labākajam.
Lūk, arī es noticēju, ka INTERNETS –tas ir pats drošākais veids, kā atrast sev kādu.
Gribētos atrast vienīgo un mīļoto visai atlikušajai dzīvei. Sākumā es uzķēros uz „kaut kādiem” un pat izjutu vilšanos iespējā šādā veidā satikt savu liktenīgo … Bet pakāpeniski, dabīgās atlases ceļā, un sarunās ar apkārtesošajiem vīriešiem, kāds no viņiem, kas varētu kļūt mans vienīgais un mīļotais, sāka izkristalizēties. Par ko es jums tagad gribu pastāstīt … Kādi viņi ir? INTERNETA iedzīvotāji, meklētāji un mednieki, diletanti un profesionāļi, kuru bēdīgās un priecīgās sejas raugās uz mums no monitora ekrāna cerībā, ka …
Īsāk, katram ir savas cerības…

Pirmais

Ar pirmo manu «interneta – zēnu» es tā arī nekad nesatikos dzīvē, bet mēs sarakstījāmies vairāk nekā gadu. Sākumā intensīvi, pēc tam arvien retāk … Es tad vēl nemācēju apieties ar interneta iepazīšanās saitiem, tāpēc pirmais mans paziņa izrādījās no citas pilsētas. Viņš bija atomelektrostaciju sistēmas dienesta priekšnieks vai kaut kas tamlīdzīgs. Divi pieauguši dēli, kas palika dzīvot pie bijušās sievas, mazs dzīvoklītis, dators, kaktusi, kas ar mīlestību auga uz palodzēm un vientulība, kas spiedās cauri ikvienā vēstulē. Lūk, te bija viss džentelmeņa komplekts. Man sākumā patika viņa romantika, kaut kādas miglainas domas par mīlestību, laimīgu tikšanos, vakariņām sveču gaismā. Es domāju, ka vēlamās tikšanās mirkli nevajadzētu vilkt garumā, centos tuvināties telefona zvaniem, bet tikšanās tā arī nebija. Es sapratu, ka mans sarunu biedrs nemaz nevēlas nākt ārā no paša izveidotās romantiskās gaidīšanas stāvokļa, domām par gaišo un brīnišķīgo nākotni. Viņam patīk mīlēt virtuāli.
Bet es gaidīju dzīvu sarunu, taktisku kontaktu. Siltu, īstu vīrieti, kuru var pataustīt, paglaudīt, kuram var ieskatīties acīs.
Kad spriedumu nerealitāte un vēlmju atlikšana mani sāka satraukt, es mēģināju manu sarunu biedru nolikt uz patiesības ceļa, izprovocēt uz rīcību.… Bet veltīgi… Mēs vēl ilgi pieraduma pēc sarakstījāmies, kaut gan zināju, ka šīs iepazīšanās nākotne var būt tikai virtuāla. Tad es turpināju meklēt.

Otrais

Otrais, trešais, ceturtais un tā joprojām (neatceros, cik viņu bija) kļuva par gadījuma cilvēkiem, tikšanās, kuras ne ar ko nebeidzās, kuras, ja arī atkārtojās, tad vienu vai divas reizes, un pamatā bija iepazīšanās. Ļoti bieži pietika tikai paskatīties uz cilvēku ar vienu skatienu, lai saprastu, vai gribi ar viņu satikties vēlreiz vai nē.
Tā, atsevišķi savādnieki ieradās uz tikšanos ar sievieti T-kreklā, taukainiem matiem, netīrā vējjakā. Teikšu godīgi, pie tādiem es piespiedu sevi pieiet ar lielu čīkstēšanu, jo viņi izsauca pretīgumu. Atgrūda vīrieši, kuri nepārtraukti stāstīja par sevi, savām uzvarām un sasniegumiem, par to, kāda ragana bija viņa sieva un kāpēc viņš viņu atstāja ar diviem bērniem.
Vienreiz man gadījās precēts piedzīvojumu meklētājs, kurš neslēpa to, ka vēlas seksu ārpus mājas, jā, un vēl runāja par savu patiesīgumu un kārtīgumu (viņš uzskatīja, ja uzreiz brīdina sievieti par to, lai viņa ar viņu nerēķinās, tad saglabā savu morālo stāju un paliek uzticīgs ģimenei, nevainīgs). Otrs precētais, tieši pretēji, bija apgarots melis, kas apbūra mani ar savu fantāzijas lidojumu un dzejnieka talantu, visu notiekošo organizējot ar teatrāliem žestiem un traģiskiem efektiem. Vēl dažkārt viņam piemita humoristisks noskaņojums. Tas bija ļoti jautri. Bet ne visai cerīgi...
Ar daudziem attiecību meklētājiem mēs pat nesatikāmies, pietika ar telefona sarunu. Kāpēc? Redzams, viņiem bija liela izvēle, un viņi nekā nevarēja pieņemt lēmumu.
Tā es iepazinos pa telefonu ar vienu diplomātu, kurš vismaz stundas divas stāstīja man par savām iepriekšējām attiecībām, par savu dēlu, ar kuru nedod iespēju satikties, kaut gan vēlāk izrādījās, ka viņš pats to nevēlas, jo pusaudzis prasīja naudu, bet tētim ne vienmēr tā bija.
Vēl viens interesants tips, pēc viņa vārdiem, pazīstama deputāta padomnieks, pilnībā noslēpumaina personība, ar kuru satikties nebija iespējams ņemot vērā viņa noslēpumaino pienākumu specifiku. Viņš vienmēr zvanīja pēc divpadsmitiem, apmēram stundu runājām par neko, kamēr biju nosalusi pie telefona. Viņš nezin kāpēc gribēja satikties uzreiz vai nekad, tieši pulksten divos naktī un pilsētas otrā malā. Par taksi solīja samaksāt, bet es, muļķe, ne reizi neizmantoju viņa pasakaino labvēlību.
Bija arī patīkamas tikšanās, pāris reizes tiku aizvesta uz restorānu, reizes piecas uzcienāta ar saldējumu kafejnīcā (nu, tā bija praktiski klasika), divas reizes aizvesta uz teātri un kino. Viens galants vīrietis uzdāvināja skaistu rozi. Bet laikam kaut kas nebija ierakstīts debesīs, jo turpināt šīs attiecības nebija lemts. Kāds man neiepatikās, kādam es nepatiku. Taču tas viss bija interesanti un pamācoši, jo pamatīgi paplašināja manu redzes loku par stiprā dzimuma pārstāvjiem un spilgtināja vientulīgo dzīvi.
Taču gribējās beidzot palikt pie viena un atdot viņam visu savu sirdi, prātu, dvēseli .

Trešais

Un viņš parādījās, pirmais pretendents uz visaptverošām izjūtām. Es pamatīgi iemīlējos. Mēs to vien caurām dienām darījām, kā sarakstījāmies. Dzejā. Viņš bija gudrs, labs un jautrs. Adekvāti reaģēja uz maniem spriedumiem. Rakstīja man tādus burvīgus dzejoļus. Un alka pēc tuvības. Mani tas mazliet mulsināja, jo mēs tikko bijām iepazinušies. Satikušies pāris reizes. Viņš bija ļoti garš un tievs.
Izstīdzējis labsirdīgs programmists, kas sacerēja dzejoļus un spēlēja ģitāru. Vai tad tieši par viņu es nesapņoju savā vientulīgajā guļamistabā, kad bija pavisam neizturami? Vai tad ne tieši viņa vārdu es saucu tūkstošie reižu, raudot spilvenā, kamēr kļuva par mīļāko un vēlamāko vārdu pasaulē? Pārsteidzoši, kādus jociņus ar mums var izstrādāt mūsu fantāzija, mūsu saprāts, negaidot nolaižot mūsu fizisko ķermeni uz zemes. Izrādījās, ka man nepietiek ar virtuālām sarunām un dvēseles saucieniem pēc tuvības, man sagribējās to visu dzīvē. Teiksiet, es esmu izlaidīga sieviete? Nē. Parasta. Bet, kad tevi katrā rindiņā piesauc, mirst no nepacietības izjust, izbauda, tad nenoturēsies neviena.
Mūsu tikšanās nesolīja neko sliktu. Mēs arvien vairāk iepatikāmies viens otram, bet es arvien vairāk uzbudinājos un degu nepacietībā.
Beidzot, tas notika...
Konkrētāk, nekas nenotika. Bet mani, sievieti, kas nodzīvojusi laulībā ar veselīgu seksuālajā plānā vīrieti 5 gadus, centās pārliecināt, ka tā tam jābūt. Es biju šokā. No vienas puses mana neparastā romantiskā iemīlēšanās, vēlēšanās dalīt visus priekus un grūtības ar otru.... es jutos piemuļķota. Un centos noskaidrot, vai šī neveiksme ir nejauša, ziniet, tā mēdz būt, kad ļoti satraucies vai gribi... Bet mans iemīļotais stūrgalvīgi nepiekrita man, esot kaut kādas problēmas. Padomājot par savām prioritātēm un iespējamo pašuzupurēšanos, es sapratu, ka bez šīs puses man dzīvē būs ļoti grūti. Un mana mīlestība pamazām aizgāja uz nē. Tā es sapratu, ka ar vienu dvēseles pusi laimei nepietiek, ka mīlestība, tā ārstē ne tikai dvēseli un saprātu, bet arī ķermeni.

ceturtais

Uzradās tieši periodā, kad es pārcietu šķiršanos ar manu mīļoto, rūpēs un smagās pārdomās par savu neveiksmīgo likteni. Es atrados mokošu pārdzīvojumu strupceļā, domājot par sevis nepilnību, iespējamo kompleksu attīstību, nepārliecinātību sevī un zaudētu interesi par dzīvi.
Lūk, tad dzīve sūtīja man brīnišķīgu tikšanos, kura pilnībā pārvērta manu attieksmi pret to.. Tas bija savādnieks, atmiņas par kuru man liek pasmaidīt no apmierinājuma līdz šim mirklim. Viņa parādīšanās bija īsa, enerģiju un spēku izsmeļoša. "Meklēju sievieti mīlestībai! Varu ar to nodarboties jebkur!" Tieši tas, kas man bija tajā brīdī vajadzīgs!
Steidzami vajadzēja pārbaudīt, vai esmu spējīga izsaukt kaut kādas tamlīdzīgas vēlmes. Vēl vienkārši kļuva interesanti. Tā uzreiz, atklātā tekstā runāt par to. Es tā nevarētu! Viņš bija apaļš, plikgalvains, bet spējīgs vīrietis, instinktīvi izraisot labestību un cieņu, jo es no dabas esmu maza, smalka sieviete, kas alkst piespiesties drošam plecam. Šī mana vēlme šajā brīdī arī pievilka. Negaidot tādu spiedienu un enerģiju, es vienkārši neaptvēru, kā viss notika un kā es atrados viņa mašīnā ceļā uz nezināmo.
Viņš tarkšķēja vienā laidā par savu biznesu (izrādījās, bija milzīga kazino pilsētas centrā īpašnieks. Nebija tikai saprotams, kāpēc mašīna, ar kuru braucām, bija veca un pusizjukušā stāvoklī). Par savu slimo sievu, kura viņa nomoka ar savu īdēšanu, bet kuru viņš nekad nepametīs, jo viņiem ir kopīgi bērni. Man bija interesanti. Kas notiks tālāk. Viņš neuzdeva jautājumus, neinteresējās par manu viedokli, vienkārši rīkojās. Tas apbūra!
Beidzot mēs apstājāmies nespodra ezera krastā netālu no pilsētas. Tā kā bija pietiekami karsts, bez jelkādiem aizspriedumiem mans kavalieris novilka džinsus un apakšbiksēs, tiecoties pēc svaiguma, metās ūdenī. Ilgi sprauslāja un kūleņoja netīrajā ūdenī, bet pēc tam izkāpa krastā visā savā skaistumā. Mani šokēja un sarūgtināja šī bezceremoniālā kontaktēšanās maniere. Ir tādi cilvēki, bez kompleksiem. Šī negaidītā, bet tik simpātiskā naturālā dzīves spēka dēļ, es uzreiz nesapratu, ka mans jaunais paziņa vienkārši nav apgrūtināts ar patīkamiem orientieriem, takta izjūtu, īpašu intelektu. Iznākot no ūdens, viņš pienāca pie manis, saņēma aiz gurniem un pievilka sev. ”Ģērbies nost! Esmu gatavs!” pēc tam norāva no sevis slapjās apakšbikses, un es sapratu, ka viņš patiešām ir gatavs!
Cita mana vietā būtu nobijusies. Nu, kā gan! Vīrietis, spēcīgs, izlēmīgs un gatavs visam! Un man kļuva neizturami jautri! Knapi noturot smieklus, izteicu: „ es nevaru smiltīs”. Un tad viņš drudžaini iemetās mašīnā, lai sameklētu kādu auduma gabalu, lai paklātu, pilnā pārliecībā, ka viss tūlīt pat notiks.
Bet es, nespējot noturēties, sāku skaļi smieties, mani pārņēma tādi smiekli, ka acis uzreiz piepildījās asarām, saķēru vēderu un smējos kā traka minūtes piecas. Skatoties uz to, cik simpātiska ir viņa pēcpuse, kā mainās viņa sejas izteiksme, kā viņš meklē smiltīs savas slapjās apakšbikses, bet pēc tam skrien, trīcinot taukus, tās izskalot ūdenī, kā dusmās aizcērt bagāžnieku, bet tas atveras, kā spēļu kastītes vāks. Sen es tā nebiju izklaidējusies.
Nomierinājos tikai mašīnā uz mājām. Un sapratu, ka, neskatoties ne uz ko, esmu neprātīgi pateicīga šim cilvēkam, jo lielākā daļa manu kompleksu izgaisa kopā ar maniem smiekliem tieši tur, bez vārda nespodrā ezera krastā.

Piektais

Šis savādais stāsts kļuva par sava veida ceļa zīmi manu interneta iepazīšanos epopejā, jo tā pilnībā paņēma manu kautrīgumu, nepārliecinātību un aizspriedumus kontaktējoties ar vīriešiem. Turklāt, man kļuva ļoti interesanti iepazīt šīs pārsteidzošās būtnes. Es sapratu, ka viņi ir vēl vairāk neaizsargāti un ievainojami, nekā mēs, kā bērni,kas nesaprot, ko dara. Es iemīlējos viņos. Bet viņi sāka iemīlēties manī. Tagad viss kaut kādā brīnumainā veidā mainījās. Ar mani vēlējās satikties, bet es nesteidzos tikties. Man sūtīja vēstules, bet es koķetēju. Šajā periodā bija daži nopietni romāni, viens no tiem turpinās vēl tagad.
Es ar pateicību atceros katru savu paziņu, kas uz kādu laiku bija mans draugs un mīļotais. Viņi man daudz ko iemācīja, atklāja man mani pašu, manas spējas un iespējas.
Vēl man uzradās VIŅŠ. Tāls un nesasniedzams citas planētas iedzīvotājs. Viņš dzīvo Dānijā, un mēs sarakstāmies jau ilgu laiku. Kaut kad viņa dzīves vieta nesakrita ar manējo, un redzējāmies mēs tikai vienu reizi. Bet ir tikšanās, kuras atceramies visu mūžu un atstāj mūsu dvēselē neizdzēšamas pēdas.
Atgriežoties no komandējuma, viņš iebrauca pie manis ar mašīnu, un mēs mazliet pabraukājām pa naksnīgo ziemas pilsētu. Un viss, vairāk nekā. Tikai maigs pieskāriens atvadoties, nekādu solījumu un nekādu cerību, bet nezin kāpēc es to nevaru aizmirst un rakstu viņam vēstules...