Ja pusaudzis nevēlas runāt ar vecākiem

Viņš atgriežas no skolas ar drūmu seju, noburkšķ kaut ko, atbildot uz jautājumu:”Kā gāja?” un steidzīgi ieslēdzas savā istabā, lai tikai izvairītos no turpmākajām sarunām.

Vīlušies un satraukti zaudējuši kontaktu ar savu bērnu, vecāki satraucas par to, ka viņam varētu būt problēmas. Bet kā palīdzēt, ja viņš neko nestāsta? Turklāt, iemesla satraukumam nav, ja, protams, šī klusēšana neilgst vairākus mēnešus.

Pusaudžiem nepieciešama distance attiecībās ar vecākiem – jo tieši tagad vairāk nekā agrāk ir nepieciešams apzināties sevi kā patstāvīgus, īpašus. Mūsu vārdiem, mūsu rūpēs viņi saskata vien mūsu vēlmi pakļaut, paildzināt viņu bērnību. Un viņi slēpjas fiziski („jūs nezināt, kur es esmu”) un garīgi („jūs nezināt, par ko es domāju”). Nesarunāties ar vecākiem nozīmē uzcelt nesagraujamu sienu, būt nepieejamiem vecāku skatienam.

Tomēr, mēdz gadīties, ka pusaudži, atsakoties sarunāties ar ģimeni, aktīvi apspriež savas lietas ar savu draugu vecākiem, ar onkuli vai vecmāmiņu, treneri...

Brīnišķīgi, ja jūsu dēlam vai meitai ir uzticamas personības starp draugu vecākiem: tādas sarunas ļauj viņiem uzzināt dažādas domas, labāk saprast savu pozīciju, bet bez tam, bērnam būs kāds, kas viņu atbalstīs un pasargās gadījumos, kad radīsies problēmas.

Daži pusaudži maz sarunājas ar pieaugušajiem tikai tāpēc, ka viņi patiešām ieinteresēti ir tikai par saņemtajām atzīmēm skolā. Šajā vecumā eksistē arī daudz svarīgākas tēmas! Beidzot, ir ģimenes, kurās nav pieņemts daudz runāt, vai tieši pretēji, tādas, kur vispār nav iespējams pateikt kaut vārdu.

Pusaudzis neapzināti kopē savu vecāku uzvedības stilu vai reaģē tieši pretējā veidā, esot noguruši no vecāku runātnīguma. Viss atkarīgs no attiecību kvalitātes, kas saistīts ar viņa vecākiem un spējas uzklausīt.