Ja ticu, izdzīvošu par katru cenu!

Lai neizlidotu ārā, uz šādas nestabilas virsmas, protams, nepieciešams turēties, un labi, ka ir - pie kā. Profesionālā valodā tos sauc par resursiem, bet vienkāršiem vārdiem - tas ir spēks dzīvot, veidot attiecības, baudīt mirkli, kā arī tikt galā ar neiedomājamām ķibelēm. Cilvēkiem, kas to apzinās, ir vieglāk, ir pārliecināta psiholoģe Inese Kapustjanska.

Ticība nes kā uz spārniem

"Visa pamatā pirmkārt ir ticība - Dievam, sev, saviem tuvākajiem un pārējiem. Raugoties no psiholoģiskā viedokļa, tā ir bāziska vērtība, ka uztveru pasauli kā drošu vietu, ka ar mani nekas ļauns nevar notikt. Piemēram, zaudējot darbu, ticu, ka noteikti atradīšu citu! Šo izjūtu cilvēks iegūst ļoti agri - vēl atrodoties mātes klēpī, kā arī pirmajos trīs dzīves gados. Ticība ir dzīves pamatu pamats. Ja neticu savam vīram, kāpēc esmu kopā ar viņu? Ja neticu draugam, kāpēc draudzējos? Ja neticu savai organizācijai, valstij, jādomā, vai vispār vēlos te dzīvot?" spriež
I.Kapustjanska, piekrītot psihoterapeita un filozofa Viktora Frankla atziņai, ka ticība saistāma ar dzīves jēgu.
"Ja ticu, izdzīvošu par katru cenu! Ticība mani uz spārniem iznesīs no sarežģītākajām situācijām. Kam tā ir, jebkura krīze var nākt tikai par labu, jo tas ir laiks, kas liek meklēt jaunus uzvedības veidus, pārskatīt attiecības un prioritātes, atkal un atkal pajautāt: kam tad es ticu un kam varu ticēt? Tie, kas to atrod, iet tālāk," ir pārliecināta Inese.

Spēks apkārtējos cilvēkos

Grūtības pārvarot, protams, neiztikt arī bez cilvēkiem, kuri sevī nes lielu resursu lādiņu, turpina psiholoģe. "Esmu pārliecināta, ka krīzes laiku nevar pārdzīvot viens pats "purvā ar savām dzērvenēm", jo tas pieprasa ieraudzīt otru, sniegt un saņemt atbalstu. Piemēram, ja ģimenē ir smags slimnieks, viens no nosacījumiem, kas labāk palīdz viņam tikt galā ar situāciju un adaptēties, ir tuvie cilvēki, kas atbalsta. Dažkārt gan dzirdu sūdzamies, ka apkārtējie neierauga un neuzmundrina tā, kā cilvēks vēlētos. Varbūt tomēr jāpieņem, kā otrs atbalstu prot sniegt, nevis tā, kā iedomājos? Resursus var atrast, arī zaudējot lepnību un augstprātību, nekautrējoties lūgt palīdzību," saka I.Kapsutjanska.

Dots devējam atdodas

Spēku un prieku dzīvē var gūt, protams, arī dodot, jo tas ļauj justies vajadzīgam un nozīmīgam. "Varbūt nevaru palīdzēt ar naudu vai piedāvāt darbu, bet, ja spēju saredzēt, kad atbalsts nepieciešams, un būt blakus grūtā brīdī, varu sevi saukt par lielu cilvēku," teic Inese, atklādama atgadījumu no kāda jauna vīrieša dzīves, kuru vienlaikus bija pametusi mīļotā meitene, piemeklējušas nedienas darbā un attiecībās ar vecākiem. "Viņš sēdēja parkā uz soliņa un domāja - mesties Daugavā vai stāties klosterī? Turpat netālu atradās kāds dzērājiņš, kurš ieraudzīja, kā viņš jūtas, pienāca klāt, izvilka saņurcītu "Prīmas" paciņu un teica: "Paņem, redzu, ka tev klājas rūgti!" Tas pilnībā izmainīja šā vīrieša turpmāko dzīvi. Kā viņš sacīja: "Šajā draņķīgajā pasaulē atradās viens dzērājs, kurš pamanīja, ka stāvu kraujas malā, un padalījās ar to, kas viņam bija." Mēs varam būt resurss kādam, un kāds var būt resurss mums!"

Katram savi avoti

Sarakstu ar lietām, kas mūs spēj stiprināt un celt, varētu veidot ļoti garu, jo palīdzība atrodas rokas stiepiena attālumā. Jāprot vien ieraudzīt, kur ir tā vieta, kur jūtos kā mājās, un kas ir mani dvēseles radinieki. "Tos var meklēt dzejā, literatūrā, mūzikā un mākslā. Piemēram, kad jūtos saduļķota, lasu Skalbi, bet, kad sāp sirds, dodos aplūkot kāda mākslinieka gleznas, kas izstaro lielu siltumu, mīlestību un enerģiju," atklāj I.Kapustjanska, piebilzdama, ka katram šie spēka avoti var būt atšķirīgi. Cits sajutīsies labāk, vien parušinoties dārzā, iededzot sveces vai noguļoties uz nelakotas koka grīdas, kāds savukārt dzīves līdzsvaram meklēs skaistu rožu dobi, baznīcas klusumu, ūdeņu klātbūtni un dzīvnieku tuvumu.