VIOLETAIS – pats sarežģītākais

Dabā violetā krāsa sastopama ļoti reti – tikai ziedu vainaglapiņās un dažādos krāsu toņos, molusku pigmentos un dārgakmeņos. Vai interjera dizainers spēj būt dāsnāks par dabu šīs krāsas izmantošanā? Vai tomēr dotie piemēri ir universāli?

Vispārējais raksturojums:
Attālums – tāls
Apjoms – pamazinošs, rada elegantuma izjūtu
Masa – smags
Piesātinājums – piesātināts
Temperatūra – auksts
Gaišums un spilgtums – tumšs
Kustība – mierīgs
Pirmais iespaids – biedējošs, svarīgs, nozīmīgs
Psiholoģiskā iedarbība – aizplīvurots satraukums, grūtsirdīgs noskaņojums, noslēpumainība, raisa uz kreavitāti un intuīciju, skubina iztēli, bet nelīdz racionālām pārdomām, nomierina, noņem satraukumu, uzlabo miegu. Lielos apjomos nomāc un uzdzen depresiju.
Cienītāji – sentimentāli, artiski un radoši cilvēki, sievietes
Piemērotākās istabas – guļamistabas, buduāri, meditācijām paredzētas telpas, mājas kinoteātri
Nepiemērotākās istabas – kabineti, bērnistabas
Papildus krāsa – citrondzeltenais
Ieteicamākie stili – futūrisms, hai-tek, poparts, Viktorijas stils, modernisms

VIOLETAIS: pēdējā no sešām spektra krāsām, vienlaikus arī pati tumšākā krāsa. Tā veidojas no divu pamatkrāsu sajaukuma – siltā sarkanā un aukstā zilā. Šī iemesla dēļ tā ir pietiekami sarežģīta – tai nākas samierināt divas pēc psiholoģiskā raksturojuma pilnīgi dažādas krāsas – mierīgo un agresīvo. Sanāk labi: violetā krāsa ir labvēlīga un eleganta, bet tās izmantošana interjeros ir visai sarežģīta, jo tā vienlaikus ir gan drūma, gan mīklaina un noslēpumaina. Jebkurā violetās krāsas īpašību raksturojumā var lasīt, ka senos laikos cariskais purpurs tika izmantots personu, kuru dzīslās tek imperatora asins, apģērbos, jo krāsviela bija tik dārga, ka to varēja atļauties tikai monarhi. Jaunajos laikos šo koloristisko gammu saglabā katoļu baznīcas pārstāvji. Toņa pieminēšanu var atrast arī dažādos mistikas un ezotērikas darbos. Tādā veidā, no violetās krāsas vēstures daudzu gadsimtu garumā var izvilkt šādas rakstura īpašības – neliels šīs krāsas izmantojums, tās krāšņums, arī tās savdabīgā attieksme pret cilvēka dvēseli.

Tīras violetās krāsas sakarā dizaineri dod šādu padomu: to izmantot labāk kā akcentu, aksesuāru. Ar to nevajag noklāt visu sienu. Iemesli saprotami, pirmkārt, tā ir tik tumša, un tāda siena izskatīsies pārāk drūma. Otrkārt, violetajai krāsai piemīt labas krāšņas lietas tipiskās īpašības – tā ir daudz skaistāka mazos apmēros, ja tā tiek pareizi pasniegta un uz neitrāla fona kā lietota visur ar vulgāru dāsnumu lielos apmēros (atcerieties, tādas pašas iezīmes ir sentimentālajam zeltam vai kristālam – pārāk lielos apmēros tie šķiet uzbāzīgi un bezgaumīgi). Tā arī purpurs – ja ir notikusi pārdozēšana, interjers izskatīsies nedabīgs un samākslots.

Tieši tāpēc viens pats dīvāns, kas pārklāts ar violetu safjānu, ir spējīgs pārvērst parastu istabu ar skumjām baltām sienām elegantā salonā – tāda purpura krāsa ir pietiekami spēcīga (violetais to mantojis no spēcīgā sarkanā), lai kļūtu par krāsu akordu, kas pievelk visu uzmanību. Mēbeļu tapsējums, spilveni, aizkari, paklāji – lūk, violetās krāsas vieta. Ja jums tomēr gribas nokrāsot kādas sienas zonu pilnībā, ir vērts aizdomāties, vai labāk neizvēlēties šīs krāsas vieglās, gaišās nokrāsas – ceriņkrāsas, lillīgo u.tml.? Ko dara violetais ar cilvēka psihi? Zinātnieki domā, ka no visām esošajām spektra krāsām tā ir visdziļākā un sarežģītākā. Šai krāsai raksturīgs aizplīvurots uzbudinājums, tā noskaņojums – grūtsirdīgs, vienlaikus satraucošs. Tā ir noslēpumaina un tendēta uz misticismu. Klasiskā violetā krāsa, stāsta, ir artistiskās personības daļa, jo vienlaikus tā raisa kreativitāti un intuīciju, iekļaujot iztēli. Bet nevajag no tās gaidīt palīdzību loģisku uzdevumu atrisināšanā (atšķirībā no oranžā): purpurs derēs muzikanta kabinetam, bet matemātiķim traucēs. Vispār, violetais lielos apjomos vienkārši satrauc un dzen depresijā, kaut gan pareizās dozās violetais nomierina, noņem depresiju un uzlabo miegu (tas attiecas vispirms uz tās gaišajiem toņiem).

Daudz kas ir atkarīgs no toņiem. Gaišie toņi, ko iecienījušas sievietes, rada romantiskas un nostalģiskas izjūtas. Vīrietim istabā, kas izpildīta līdzīgā stilā, dzīvot būs mazliet neerti – viss apkārt būs pārāk maigs, gandrīz rozā. Tumšie toņi ir daudz ekstravagantāki un skarbāki. Tie nederēs bērnistabām, kur viss pilnībā būs lillā vai ceriņkrāsas, nederēs arī virtuvei, ja nu vienīgi kā neliels krāsains traips noskaņas radīšanai. Vēl viena violetās krāsas īpašība: atkarībā no tā, kādā salikumā būs violetā krāsa, tā var šķist gan kā siltā, gan kā aukstā krāsa.

Labi salikumi:
1. Vienkrāsas gamma: violetā krāsa savienojumā ar tās vairāk gaišajiem toņiem, gaiši zilo, zilo, rozā.
2. Kontrastu gamma: violetā krāsa savienojumā ar sarkano, oranžo, arī ar savu papildkrāsu – dzelteno.
3. Neitrāla gamma: savienojumā ar brūno, okeru, zaļo, pelēko un balto. violeto, savienojot ar melno, jābūt ļoti uzmanīgiem.

No visiem šiem savienojumiem pats elegantākais pāris ir „violetais - baltais”, par ko jau iepriekš tika stāstīts. Tā kļūst maigāka, ja papildus violetajam izmanto šīs krāsas bālākos un rozīgos toņus.

Izmantojot ar sarkano krāsu, nepieciešams sekot, lai tas būtu tonis, kas sliecas uz mangānsarkanā toņa pusi, bet ne uz karsto, oranžo. Violetais izskatās skaisti kombinācijā ar zilo un gaiši zilo. Gadījumā, ja sarkanais izrādās tuvāks oranžajam, runa ir jau par pavisam citu interjera gammu. Šis salikums atšķirībā no iepriekšējā – bīstamāks un dramatiskāks, un ne katrs to spēj izturēt. Pirmajā plānā izvirzās aktīvi psiholoģiskais spiediens, ko spēj radīt sarkanais, un violetais šajā gadījumā izskatās grūtsirdīgs, spēlējot otrā plāna lomu. Gudrāk būtu palikt pie sarkanās krāsas gaišajiem vieglajiem toņiem.

Veiksmīgāks risinājums ir violetā un tā papildkrāsas dzeltenā savienojums. Starp citu – nevajag ņemt citrondzelteno nokrāsu, tā izskatīsies pārāk griezīgi. Ar dziļo violeto iesaka maigos, plūmjkrāsas dzeltenos toņus. Ja jūs izvēlējāties lillā vai ceriņkrāsas – jums derēs smilšu vai sinepju dzeltenie toņi. Beidzot, ļoti labi savienot violeto ar zaļo – atcerēsimies īrisus (augus) vai pļavu vijolītes: ko vēl tik acij nepatīkamu, kā šis krāsainais salikums, atrast grūti. Šajā gadījumā svarīgi ievērot mēru krāsu intensitātē – pārāk zili violetie un zaļie toņi izskatīsies nomācoši un smagi.

Labi izskatās violetā savienojums ar citu atsvešināto dabisko krāsu – brūno. Šajā gadījumā var izmantot kā naturālo koku un akmeni, tā arī virszemes krāsu toni.

Violetās krāsas toņi:
Lavandas
Ceriņkrāsas
Lillā
Purpura
Plūmju
Fuksiju
Flokšu
Baklažānu
Ametista
Kazeņu
Melleņu Izvēlēties pareizo stilu violetajam interjeram nav tik vienkārši – šī krāsa mākslas pasaulē parādījās pietiekami vēlu un vēl nav iegājusi Lielo Stilu arsenālā. Tikai Viktorijas laikmets un modernisms spējīgi piedāvāt savus variantus šīs krāsas izmantošanā.

Toties daudz lielāka izvēle ir starp ХХ gadsimta stiliem: violetais veiksmīgi tiek izmantots visur, kur var pielietot neona ideju. Tas ir futūrisms, hai-tek, poparts – pēdējais mīl savienot rozā ar dzelteno. Sanāk diezgan griezīgi un ne vienmēr der dzīvojamajām istabām. Toties sabiedriskajām vietām der ļoti labi.