Kā ieplānot veiksmi?

Kā noteikt veiksmi? Kad tā ir? Kad ir daudz naudas? Atpazīstamība sabiedrībā? Glauna mašīna vai māja? Mūsdienu ekonomisti veiksmi nosaka laika izteiksmē, kuru tu vari veltīt savai ģimenei, savam vaļaspriekam un hobijam un citām nodarbēm, neierobežojot sevi līdzekļos. Psihologi uzskata, ka veiksme – tas ir veids un pakāpe, kā sasniegt mērķi. Iedomājieties, ka jūs izvirzījāt kādai dienai konkrētus mērķus, bet vakarā noskaidrojāt, ka visus šos dienas mērķus esat sasniedzis. Kā jūs novērtēsiet pagājušo dienu! Veiksmīga cilvēka dzīve – tas nav nekas cits, kā „veiksmēm bagāta dzīve”! Citiem vārdiem, ekonomistiem veiksme – tas ir stāvoklis, bagātība, psihologiem – process. Bet, kā jau vienmēr, - gan viens, gan otrs, divas vienas medaļas puses, divas kuba šķautnes. Visi ir vienisprātis par vienu, ka jūsu dzīves veiksme – tā ir jūsu atbildība.

Klostera priekšnieka Evmenija grāmātā „Garīgums kā atbildība” lasām: „Atbildība, atšķirībā no vainas apziņas, koncentrēta uz darbību un tās rezultātu. Tā atrodas šajā brīdī un ietiecas nākotnē. Atbildība palīdz iet tālāk, sasniegt izvirzītos mērķus. Atbildība nozīmē iespējas. Atbildīgs cilvēks apzinās, ka spēlē dzīvībai svarīgu lomu situācijās un savas esamības apstākļos. Ja jau pavisam nav iespējams kaut ko izmainīt apkārtējā pasaulē, tad var izmainīt savu attieksmi pret šo pasauli un tās izpausmēm.”

Kā ieplānot panākumus?

Mēģināsim preparēt panākumus zem mikroskopa un sadalīt tos sastāvdaļās, lai noskaidrotu, kā tos var ieplānot un sasniegt. Princips ir tāds: sadaliet lielās grūtības mazajās, mazās – gandrīz nekādās grūtībās, - soļot (skriešus) marš!

Sapnis, mērķis, plāns... Viens un tas pats?
Teiksim tā, sapnis – tās ir ļoti spēcīgas vēlmes, kuru piepildīšanās nav atkarīga tikai no jums. Kaut kas vēlams, rožains, bet nereāls. Bet tikai līdz tam laikam, kamēr jūs neiedomājaties to piepildīt. Katram sapnim ir saprātīgs pamats. Un šo pasaku var padarīt par patiesu stāstu.
Ilgtermiņa mērķis sapņa rāmjos – tie ir garāka ceļa etapi, pakāpieni, kuri pēc jūsu izpratnes, var aizvest pie mērķa piepildīšanās.
Īstermiņa mērķi - Ķieģeļi, no kuriem sastāv ilgtermiņa mērķu pakāpieni.
Ikdienas plāni - tas ir cements, kas savieno ķieģeļus - darbības; rezultāts, kurš atkarīgs tikai no jums.

No tā kļūst saprotams, kāpēc pasaulē ir tik daudz sapņotāju un kāpēc ne visi sapņi piepildās. Sapņot, guļot uz dīvāna, ir patīkami un ērti, izvirzīt ilgtermiņa mērķi – saistoši (to taču nevajag darīt tagad, tas viss ir kaut kur tur, tālā tālumā...). No šīs sarežģītās shēmas ir saprotams, kāpēc tie, kas realizē to līdz galam, tomēr sasniedz jebkura sapņa piepildīšanos un runā par to, ka cilvēkam nekas nav neiespējams.

Kāpēc mums vispār vajag plānot

Tam ir trīs principi:

1. Mēs visi zinām par divām cilvēka smadzeņu puslodēm un par to, kā tās savstarpēji saistītas ar mūsu ekstremitātēm. Šajā gadījumā, ar rokām. Tas ir, kreisā puslode saistīta ar labo roku, labā – atbilstoši ar kreiso. Šodien mūs interesē kreisā puslode, kura atbildīga par loģisko un praktisko lēmumu meklēšanu. Tad, lūk, kad mēs pierakstām savus plānus ar labo roku, mēs liekam darboties smadzeņu kreisajai puslodei un tā sāk meklēt īsāko ceļu izvirzītā uzdevuma atrisināšanai.

2. Kad smadzenes fokusējas uz tā paša lēmuma meklēšanu, jums it kā nez no kurienes sāk rasties vajadzīgā informācija, satiekat vajadzīgos cilvēkus un tā tālāk. Patiesībā, jūs sākat ievērot to, ko nepamanījāt agrāk, uzdot jautājumus, kurus neuzdevāt agrāk, dzirdēt vārdus, kurus agrāk nedzirdējāt, ne jau tāpēc, ka jums neteica, bet tāpēc, ka jums tas neinteresēja. Jūsu smadzenes tur plānu fokusā.

3. Ja jūs atdūrāties pret mēmu sienu, jums ir divas izejas: turpināt sisties ar galvu pret to cerībā, ka tā padosies pirmā, vai pārskatīt pierakstīto plānu un izraudzīt citu. Nevajag baidīties no plānu it kā nesatricināmības – tie ir un tiem jābūt elastīgiem. Tiem taču jātur fokusā mērķis. Pašus plānus jau var pārvietot. Man patīk frāze, kuru atkārto Džims Dornans: „Lai jūsu mērķi būtu no akmens, bet plāni – no smiltīm”.

Kāpēc mērķus vajag pierakstīt?

Vispārējā psiholoģija runā par to, ka uzmanības mehānismi bāzējas galvas smadzeņu ierosmes cilmvietā. Parasti uzmanības centrā nokļust tikai viena ierosmes cilmvieta – visas pārējās šī cilmvieta dzēš. Atbilstoši, ja mēs esam pārņemti ar kādu darbību, tad visi pārējie signāli nivelējas. Tāpēc visi jūsu mērķi, kurus jūs ilgi pārdomājāt savā galvā, vienas stundas laikā pazūd no tās pašas galvas tajā brīdī, kad jūs pārslēdzāties uz interesantāku lietu, apsēžaties paēst vai apguļaties. Bet, lūk, cik daudzus no tiem jūs atcerēsieties nākamreiz – tas jau būs atmiņas jautājums, kurai, kā zināms, ir savi likumi, piemēram, malas likums – atmiņā paliek tikai sākums un beigas.

Tālāk... sāk darboties citi psihiskie procesi. Tas, kas nepatīk jūsu psihei, tiks izspiests. Tā beigu beigās jūs no saviem 10 rūpīgi pārdomātajiem mērķiem atcerēsieties labākajā gadījumā trīs! Tas ir viens. Atgriezīsimies pie raksta sākuma un paskatīsimies plānojuma Nr.1 iemeslu – tas ir divi!

Hārvardā 1979.-1989. gadā tika veikts pētījums. Vecāko kursu studentiem uzdeva jautājumu: „Vai jūs izvirzāt noteiktus, rakstiski noformulētus mērķus nākotnei?” Izrādījās, ka tikai 3% no aptaujātajiem bija rakstiski noformulēti mērķi, 13% bija savi mērķi, bet tos nepierakstīja, 84% nebija nekādu konkrētu mērķu. Izrādījās, ka 13%, kuriem bija mērķi, tikai nebija pierakstīti, pelnīja vidēji divas reizes vairāk, kā 84%, kuriem nebija nekādu mērķu. Bet pats pārsteidzošākais, ka 3%, kuri bija rakstiski noformulējuši savus mērķus, pelnīja vidēji 10 reizes vairāk, kā palikušie 97% kopumā.

Plānošanas piramīda

• Vērtības, sapņi
• Ilgtermiņa mērķi (līdz 12 gadiem)
• Vidēja termiņa mērķi (līdz 6 gadiem)
• Īstermiņa mērķi (līdz 1 gadam)
• Ikdienas plāni un darbības.

Kāpēc tieši tādā secībā un ne otrādi?

Par to - līdzība

Reiz filosofijas profesors pirms lekcijas iegāja auditorijā un izlika uz galda vairākas dažāda veida mantas. Kad sākās nodarbība, viņš klusējot paņēma lielo tukšo stikla burku un piepildīja to ar lieliem akmeņiem. Pēc tam pajautāja: „Burka pilna?” „Jā!” – piekrita studenti. Tad profesors paņēma kasti ar maziem olīšiem un iebēra tos tajā pašā burkā. Tad viegli pakratīja burku, un olīši, protams, aizpildīja tukšās vietas starp akmeņiem. Profesors atkal jautāja studentiem: „Burka pilna?” Viņi pasmējās un piekrita, ka burka ir pilna. Tad, profesors paņēma kasti ar smiltīm un tās saturu iebēra burkā. Viennozīmīgi, smiltis aizpildīja visas atlikušās tukšās vietas. „Tagad,” – teica profesors, - „es gribu, lai jūs saprastu, ka tā ir jūsu dzīve. Akmeņi – svarīga lieta: jūsu ģimene, jūsu draugi, jūsu veselība, jūsu bērni. Ja viss pārējais būtu pazaudēts, bet palikuši tikai viņi, tad jūsu dzīve vēl arvien būtu pilna. Olīši – citas lietas, kurām ir nozīme jūsu dzīvē, piemēram, jūsu darbs, jūsu māja, jūsu automašīna. Smiltis – viss pārējais, tikai dzīves sīkumi.Ja jūs sākumā piepildīsiet burku ar smiltīm, tad nebūs vietas olīšiem un akmeņiem. Tas pats notiek arī dzīvē. Ja jūs tērējat laiku un enerģiju sīkumiem, jums nekad nebūs vietas lietām, kas jums ir patiesi svarīgas. Pievērsiet uzmanību lietām, kuras ir kritiskās jūsu laimei. Rūpējieties sākumā par akmeņiem – tas ir tas, kam patiesi ir nozīme. Izvirziet savas prioritātes. Pārējais – tikai smiltis.”

Nepareizā sistēmā cilvēki nodarbojas ar plūstošām lietām un nerisina tos jautājumus, kuri viņam ir prioritāte. Nepareizas sistēmas gadījumā no skata punkta zūd svarīgas tikšanās un lietas.

Pilnībā ticami, ka jūs tērējat savu dzīvi smiltīm (ikdienas darbiem) un neredzat galveno. Tāpēc vajag sākt no jēgas un vērtībām. Bet, ak, tikt skaidrībā ar dzīves jēgu nav tik vienkārši. Dažreiz tam aiziet gadi. Tāpēc mēs sāksim, lai netērētu laiku, ar vairāk patīkamo un interesanto. Ar sapni.

Pirmais plānošanas piramīdas līmenis - sapnis

Laikam gan pats grūtākais no visiem. Kā noskaidrojuši zinātnieki, 97% cilvēku izmanto tikai kreiso smadzeņu puslodi, kura atbild par mācībām, atpazīšanas loģiku un tml. Labā puslode atbild par intuatīvo uztveri, par veidoliem – par to, ko Z.Freids sauca „zemapziņa” un to, kas patiesībā virza mūsu dzīvi. Lūk, kāpēc tik svarīgi ir sapņi, strādājot un veidojot savu dzīvi.

Tātad, vajag atcerēties agro bērnību. Kas bija jūsu elki? Kam jūs gribējāt līdzināties? Kas bija iemīļotie varoņi? Ar ko jūs tad draudzējāties? Par ko gribējāt kļūt? Atcerējāties? Tagad dodamies ekskursijā uz pusaudžu vecumu. Kas notika tad? Par ko sapņojāt? Kas bija jūsu pirmā mīlestība? Kāpēc tieši viņš (viņa)? Kādas grāmatas lasījāt? Par ko vēlējāties kļūt?

Smadzenes – kā trīsgalvu pūķis. Pirmā galva – bērns. Viņš sapņo, kaļ plānus nākotnei. Otrā galva – menedžeris. Viņš ņem to, par ko sapņo jūsu iekšējais bērns un sāk visu mainīt: tas nederēs, tā nevar būt, labāk tā, bet tā nav nopietna doma. Viņš dzīvo tagadnē. Trešā galva – izpildītājs. Tā ņem bērna sapni, kuru menedžeris sabojā, un tiecas pēc tā. „Darīsim tā, kā darīja pirms mums,” – tā saka.

Varbūt jūs jau iedomājāties par dzīves jēgu, par to, ko jums izdevies sasniegt, kas jums vēl priekšā un kā jums nekad nebūs. Iespējams, ka jūsu galvā iešāvās sazvērnieciska doma: „Es daru pavisam ne to, par ko sapņoju un ko gribu. Varbūt visu pamest?..”

Bērnības sapņi nedod mieru. Kamēr nerealizēsiet šos sapņus, jums tie sekos, un jūs sāksiet sabotēt visus pašus labākos pasākumus jūsu dzīvē. Un tikai tad, kad jūs „norēķināsieties” ar sapņiem, jūs varēsiet reāli plānot tālāk.

Tiksim galā ar sapņiem divos piegājienos

Pirmkārt,, konkrēti vizuāli iedomājieties savu nākotni trīs jomās: stāvoklis sabiedrībā, ģimene un sociālās attiecības. Kāpēc trīs? Jūsu dzīves sadalījums trīs sfērās novērsīs sajukumu un domu sadursmi, palīdzēs jums ieraudzīt bildi kopumā.

Otrkārt,, pieprasiet sev tiešas, viennozīmīgas atbildes uz šādiem jautājumiem: „Ko es gribu izdarīt savā dzīvē?”, „Par ko es gribu kļūt?”, „Kas man ir nepieciešams, lai es justos apmierināts?”

Lai vieglāk būtu atbildēt uz šiem jautājumiem, izmantojiet testu:

Kādu es redzu sevi pēc 10 gadiem?:

А. Stāvoklis: 10 gadus vēlāk

1. Cik lielus ienākumus es vēlos?
2. Cik lielu atbildību es gribu uzņemties?
3. Cik ietekmīgs es vēlos būt?

B. Māja: 10 gadus vēlāk

1. Kādu dzīves līmeni es gribu nodrošināt sev un saviem ģimenes locekļiem?
2. Kādā mājā es gribu dzīvot?
3. Kā es gribu pavadīt atvaļinājumu?
4. Kādu finansiālo atbalstu es gribu sniegt saviem bērniem, līdz viņi sāks dzīvot patstāvīgi?
5. Kādu atbalstu es gribu sniegt saviem vecākiem?

c. Sociālās attiecības – 10 gadus vēlāk.

1. Kādus draugus un paziņas es vēlos?
2. Kādās sociālajās grupās vēlos būt?
3. Ko labu es vēlos izdarīt cilvēku labā?

Iedomājoties savu nākotni, lūdzu, neierobežojiet sevi. Neviens nesasniedz vairāk, kā viņš grib sasniegt. Tā kā iedomājieties savu nākotni lielu, ļoti lielu.

1. Nodaliet laiku. Neatlieciet savus plānus uz vēlāku laiku, nepalaidiet savu dzīvi pašplūsmā. Uzdevumus nevar izvirzīt bez skices. Svarīgi saprast: var ieplānot kā savus panākumus, tā arī savas neveiksmes. Kā mēs plānojam savus panākumus? Nepietiek tikai kontrolēt savu dzīvi. Vai esat dzirdējuši par Pareto likumu „20:80”? Tad, lūk, plānošana ir šie 20% no jūsu laika, kuri atnesīs 80% rezultāta. Nenonieciniet šo laiku!

2. Lai tos realizētu, tos vajag pierakstīt. Par to mēs sīki runājām sākumā.

3. Radīt vizualizācijas plāksni – mūsu sapņiem un mērķiem vajag priecēt mūsu acis. Tā var būt sapņu māja, ozolu audze, brauciens uz Disnejlendu vai Ziemeļpolu, privātskola bērniem ar īpašām vajadzībām – vienalga kas, kas silda sirdi, dēļ kā jūs esat gatavi dzīvot un darboties šajā pasaulē. Lai saprastu, ka neesat velti piedzimuši šai dzīvei!

Daži noderīgi padomi šajā sakarā:

* Izvirzot sapni, pievērsiet uzmanību, ka rezultātam jābūt ļoti spilgtam, jums tas jāredz visās detaļās. Ļoti noderīgi vizualizēt to, izlaist ideālā rezultāta veidolu caur visiem uztveres kanāliem: izjust, sajust ar visiem sajūtu orgāniem, „aptaustīt”.

* Mērķim ir jābūt aprakstītam atbilstoši visiem mērķa izvirzīšanas kritērijiem, - tikai tādā gadījumā mērķis „strādās” jums.

* Svarīgi izveidot kolāžu (vizualizācijas plakātu) vai sapņu albumu (spilgtākam mērķa veidolam, emocijām, motivācijai). Kolāžu var piekārt redzamā vietā (ja jūsu tuviniekiem nekas nav iebilstams), lai tas visu laiku būtu redzamības laukā.

Mērķu izvirzīšana (ilgtermiņa un īstermiņa)

Augstu mērķu izvirzīšana nes cilvēkam milzīgu labumu. Tas palīdz pieņemt lēmumus, uzlabo fizisko un psiholoģisko stāvokli, ļauj iegūt pozitīvu skatījumu uz dzīvi.Pateicoties tādu mērķu esamībai, jums noteikti būs vieglāk pārvarēt stresa situācijas, neizlēmību un bailes. Cilvēki ciena tos, kuriem dzīvē ir lieli mērķi. Mērķu izvirzīšana dod piepildījuma sajūtu, virzību nākotnē. Bet tieši virzība nākotnē un uzņēmība atdala uzvarētājus no parasto cilvēku vidus.

Ilgstoša dzīves traģēdija rodas ne jau no neiespējamības sasniegt mērķus, bet no mērķu neesamības.

Mērķiem (ilgtermiņa un īstermiņa) vispirms ir jābūt reāliem, motivētiem, loģiski veidotiem. Tie atšķiras viens no otra tikai ar uzdevumu un laika apjomu, kas dots to sasniegšanai. Mērķim jātur centrā sapnis, kuru mēs jau tik iedvesmojoši formulējām iepriekš.

Izvirziet saprātīgus mērķus. Centieties panākt, lai tie būtu:

- konkrēti;
- izmērāmi;
- sasniedzami;
- reāli;
- viegli saprotami.

Nevar sasniegt to, ko nevar iepazīt, identificēt. Ja jūs konkrēti noteiksiet, ko īsti gribat sasniegt, tad jūs to noteikti sasniegsiet, bet ja atteiksieties no sasniegšanas, tad to izdarīsiet motivējot. Līderis un uzvarētājs – tas ir cilvēks, kurš pārvērš potenciālu konkrētā rezultātā…

Kādus mērķtiecīgus nosacījumus jūs izvēlēsieties, atkarīgs pilnībā no jūsu individuālās situācijas. Pēc būtības šeit vajadzētu būt norādītiem visiem tiem darbības laukiem, kur jūs gribat ko sasniegt.

Noformulējiet attiecīgi visām tām darbības sfērām, kur jums tas šķiet nepieciešams, savus priekšlikumus, mērķus.Neaizmirstiet, ka jebkura mērķa izvirzīšana ir alternatīvs jautājums. Vienmēr pārdomājiet, vai nav tādas alternatīvas, kuras būtu prātīgākas, racionālākas nekā jums šodien piepildāmie mērķi vai pasākumi. Kad izvirza mērķi (tas attiecas arī uz personīgiem mērķiem), vienmēr vajag atbildēt uz šādiem jautājumiem:

1. Ko es gribu sasniegt?
2. Kā izskatīsies galīgajā versijā ideālā situācija?
3. Kāda ir faktiskā situācija (ar iemeslu norādījumiem un iespējamajiem draudiem)?
4. Vai tiešām es gribu ko mainīt?
5. Kāda nozīme šim mērķim ir konkrēti man?
6. Cik daudz esmu gatavs par to maksāt (materiālajā, personīgajā, garīgajā vai laika ieguldījuma formā)?

Daudz sīkāk un tehniski pareizāk mērķa izvirzīšanas metodika izklāstīta Andreja Beļakova rakstā „Mērķu izvirzīšanas māksla”.

Vēl vienu labu tehniku piedāvā grāmatas „Vienas minūtes menedžeris” autori Kenets Blanšars un Spensers Džonsons.

Ikdienas plānošana

Tagad laiks spert pēdējo soli: pārnest uz mēnesi ieplānotās darbības un sadalīt pa dienām. Šodien ir pirmā mūsu atlikušās dzīves diena. Jūs varat plānot savu dzīvi uz tādu termiņu, kādu vēlaties, tikai pats galvenais, lai jūs to izdarītu šodien!

Šeit var ņemt piemēru no anonīmo alkoholiķu biedrības pārstāvjiem. Šie slimie cilvēki nepieņem lēmumu nekad dzīvē vairāk nedzert. Tāds mērķis nedos vēlamo rezultātu, tā kā, ja paskatās taisnībai acīs, to var novērtēt tikai pēc kāda zināma laika, t.i., ar atpakaļejošu datumu. Toties var izlemt pilnīgi konkrēti, piemēram, šodien nedzert ne piles alkohola, un, lūk, tas jau ir daļējs sasniegums – „starpstaciju” novērtēt var ļoti precīzi. Arī mums līdz pēdejām ķieģelītim visā plānošanas sistēmā būs sastādīts vienas dienas darbības plāns.

Daudz svarīgāk par visu šo dalījumu skrupulozu aizpildīšanu ir dienā paveiktā rezumēšana, kopsavilkuma izveide. Vai sasniedzāt tos mērķus, kurus izvirzījāt dienai? Vai, sakot citādi: „Vai izpildījāt visu to, ko plānojāt izdarīt dienā?” Jums, protams, ir skaidrs, ka tas iespējams tikai tādā gadījumā, ja jūs izvirzījāt uz šo dienu (psiholoģiskā izpratnē lietu plānošanai jānotiek iepriekšējā vakarā) atbilstoši mērķim. Jau Pitagors norādīja mums to, piebilstot: „Ik dienu pārbaudi savas darbības!”

Briljanta roka

Ilustrācija mums šodien šķiet smieklīga, bet jebkurā jokā ir tikai daļa jocīgā. Vai atceraties „Briljanta roku”? Spīdoša ilustrācija elastīgajai plānošanai. Tas, ka mērķis nav sasniedzams – tas jau ir nākamais jautājums. Beigu beigās, tie bija negatīvo varoņu ļaunprātīgie plāni, bet labajam pēc noteikumiem bija jāuzvar. Bet plānošanas tehnoloģija – pilnīga sajūsma!

"Ļoļiks teica: "Loms būs!" Ķersies! Es nodrošināšu! Ķersies tā, ka klients aizmirsīs visu uz pasaules!" – nenostrādāja, pārskatām plānus.
"Stingri uz ziemeļiem, kā nākas ap 50 metriem, izvietota tualete, "ateja", plānā atzīmētas ar burtiem „М" un "Ž"…" - nenostrādāja… atkal korekcija un jauns plāns.
"Pietiek ar vienu tableti!" – atkal izgāšanās, bet mēs neapjūkam.
"Paraksts – protokols, nodevu – pieņēmu, pirkstu nospiedumi! Noņemsim ģipsi, izņemsim tā saturu un pilnīga kārtība!" – un tā tālāk.

Pievērsiet uzmanību - tieši, ļoti elastīgi plāni ārkārtīgi stingrai orientācijai uz mērķi – pēc būtības tas ir tas, pēc kā vajag tiekties.

Atšķirībā, piemēram, no tāda:
"- Tagad tāds teikums: bet kas, ja...
- Nav vērts.
- Skaidrs... Tad varbūt vajag...
- Nevajag.
- Skaidrs. Atļaujiet vismaz...
- Lūk, to pamēģiniet"

Atcerēsimies: panākums – tas ir veids un pakāpe mērķa sasniegšanā. Iedomājieties, ka jūs izvirzījāt kādai konkrētai dienai piecus konkrētus mērķus, bet vakarā jūs apjaušat, ka visus šos piecus dienas mērķus esat sasniedzis. Kā jūs novērtēsiet pagājušo dienu! Veiksmīga cilvēka dzīve – tas nav nekas cits, kā „ar panākumiem bagāta dzīve”!

Vienlaikus tas pats attiecas arī uz pretēju gadījumu. Ja jūs plānojat pārāk daudz, tad sasniegsiet pārāk maz. Tā jūs krausiet neveiksmi uz neveiksmes. Jūs arvien vairāk jutīsieties kā neveiksminieks, jūs vairs neticēsiet savām spējām un atbilstoši likumam „pašizpildīšanās pravietojums” jūsu „nojautas” precīzi izpildīsies.

Tagad jums, acīmredzot, ir skaidrs pamats šodienas nozīmei, lai gūtu panākumus dzīvē. Ir kāds skaists aforisms un tas skan tā: dod katrai jaunai dienai iespēju kļūt pašai skaistākajai tavā dzīvē!

Un tikai no mums ir atkarīgs, ko mēs darām ar mums esošajām iespējām.

Atbalsts ceļā

Lai ieplānotu panākumus, nepieciešams pozitīvs noskaņojums. Daudziem ir zināms, ka cilvēki ar pozitīvu skatījumu jūtas daudz labāk šajā dzīvē par citiem. Viņi gūst sekmes sarunājoties ar apkārtējiem, mīlestībā, sportā, darbā; tiem ir labāka veselība, ātrāk atlabst pēc slimības un pat ilgāk dzīvo.

Izskatīsim dažas idejas, kā noturēt savu pozitīvo noskaņojumu.

Reklāmas speciālisti labi zina atkārtošanas spēku: „Ja melus atkārto pietiekami ilgi un pietiekami bieži, tauta sāk ticēt meliem”. Kāpec gan mums neekspluatēt šo fenomenu personīgos, mantkārīgos mērķos? Bērns, kuram nemitīgi atgādina: „Tev noteikti izdosies, tu tiksi galā!”, labāk padodas mācības skolā kā tiem, kuri nesaņem tādu morālu atbalstu.

Diemžēl apkārtējie bieži jūs neuzmundrinās, neatbalstīs, un mums pašiem ar to jātiek galā.

Izejot no personīgajiem mērķiem un plāniem, uzrakstiet tiešu, pozitīvu afirmāciju, respektīvi: „Es varu izdarīt to!”, „Man viss izdosies!”, „Es gūstu panākumus!” Šiem uzstādījumiem jāattiecas uz konkrētu mērķi: ja gūt panākumus, tad kāpēc, ja nopelnīt naudu, tad kā to naudu tērēsiet u.tml. Turpmāk atkārtojiet savu frāzi skaļi pirms miega, no rīta, pusdienās piecas reizes pēc kārtas. Izsakiet šos vārdus tik ilgi, kamēr tie kļūst par jūsu pašu daļu.

Atcerieties? „Esmu pati burvīgākā un pievilcīgākā”. Viss izdosies.

Vēl viens moments. Tie, kas ir blakus mums un ietekmē mūsu emocijas un rīcību. Modrie un labvēlīgie saprot mūs dvēseliski, bet ļaunprātīgie un mūžam īdošie aptumšo esamību. Ja jums ir izvēle (un tā ir vienmēr) turieties tālāk no pesimistiem un īdētājiem. Es nedomāju tuviniekus un draugus, kuri var šobrīd pārdzīvot grūtus brīžus un kuriem ir nepieciešams jūsu atbalsts. Es domāju profesionālos īdētājus un enerģētiskos vampīrus. Pie tiem pieder cilvēki, kuri nemitīgi par kaut ko žēlojas, nemītīgi kādu zākā, vai tie ir priekšnieki vai padotie, viņa paša vecāki vai bērni. Tieši šo īdētāju dēļ krītas darba spējas un bojājas morālais klimats kolektīvā. Apejiet tos pa tālāko ceļu. Apkārt ir daudz enerģisku, dzīvespriecīgu cilvēku. Tieši tādus cilvēkus piesaistiet sev apkārt, kļūstiet pats par tādu! Tas pats attiecas arī uz televīziju. Ja jūs vēl neesat pievērsuši uzmanību, ieskatieties un izdariet secinājumus: kādas ziņas televīzijā ir vairāk – pozitīvas vai negatīvas. Seciniet! Šādu secinājumu izdarīja kāds mans paziņa un izmeta televizoru: „Mazāk zināsi – labāk gulēsi!”

Pēdējais atbalsta grupā - Panākumu dienasgrāmata. Kas tā un kam tā vajadzīga? Vācu finansists un treneris Bodo Šefers uz jautājumu, kas ir nauda un personīgie panākumi katram cilvēkam, atbild: ja jūs katru dienu rakstīsiet dienasgrāmatu – pēc 90 dienām jūsu ienākumi palielināsies kā minimums par 20%. Garantēts! Viņa darbības princips ir vienkāršs: pierakstot katru dienu panākumus (bet izvirzot mērķi, vakarpusē mēs vienmēr zināsim par panākumiem), mēs fiksējam kreisajā smadzeņu puslodē panākumus vispār, smadzenes mūs pieņem kā arvien veiksmīgākus cilvēkus, kas atbilstoši ietekmē mūsu tālāko rīcību, kura, savukārt, atspoguļojas tajā, kas mums pieder. Un ne tikai materiālajā sfērā. Jo plānot panākumus var jebkurā jomā!

Atsevišķi der atgādināt vienu brīnišķīgu īpašību, kas ir nepieciešama, lai sasniegtu personīgo mērķi – māka gaidīt. Ir lietas, kuras no mums nepavisam nav atkarīgas, un aktīvie, enerģiskie cilvēki ar grūtībām samierinās ar to. Nāksies iemācīties samierināšanos.

* * *

Noslēgumā gribu pastāstīt jums vienu līdzību:

Trīs gudrie saderēja par to, kas cilvēkam ir vissvarīgākais – viņa pagātne, tagadne vai nākotne.
Viens no viņiem teica:
- "Mana pagātne padara mani par to, kas es esmu. Es māku to, ko es iemācījos pagātnē. Es ticu sev, tāpēc ka man labi padevās tās lietas, kurām es agrāk ķēros klāt. Man patīk cilvēki, ar kuriem man bija labi vai tiem līdzīgie. Es skatos uz jums tagad, redzu jūsu smaidu un gaidu jūsu iebildumus, jo mēs jau ne vienu reizi vien saderējām un es jau zinu, ka jūs neesat radis piekrist kaut kam bez iebildumiem".
"Bet tam nav iespējams piekrist, - teica cits, - ja tev būtu taisnība, cilvēks būtu nolemts bojāejai kā zirneklis, sēdēdams dienu pēc dienas savos pieradumu zirnekļtīklā. Cilvēks veido savu nākotni. Nav svarīgi, ko es zinu un māku tagad – es mācīšos to, kas būs man nepieciešams nākotnē. Mans pieņēmums par to, kāds es vēlos būt pēc diviem gadiem, ir daudz reālāks kā manas atmiņas par to, kāds es biju pirms diviem gadiem, jo manas darbības tagad atkarīgas nevis no tā, kāds es biju, bet no tā, kāds es vēlos būt. Man patīk cilvēki, kas nav līdzīgi tiem, kurus es pazinu agrāk. Bet saruna ar jums ir interesanta ne tāpēc, ka es šeit iepriekš izjutu prieku aizraujošā cīņā un negaidītā domu pavērsienā".
"Jūs pavisam palaidāt garām, - iejaucās trešais, - ka pagātne un nākotne pastāv tikai mūsu domās. Pagātnes vairs nav. Nākotnes vēl nav. Un neatkarīgi no tā, vai atceraties jūs pagājušo vai sapņojat par nākamību, darbojaties jūs tikai tagadnē. Tikai tagdnē var kaut ko mainīt savā dzīvē – ne pagātnes, ne nākotnes nav mūsu pakļautībā. Tikai tagadnē ir iespējams būt laimīgam: pagātnes atmiņās ir laime – bēdas, nākotnes gaidās – laime – satraukums!"

Rezumēsim!

Iespējas klauvē pie mūsu durvīm daudz biežāk nekā mēs tām atveram realizācijai. Atcerieties savas nerealizētās iespējas un iedomājieties, kāda būtu jūsu dzīve, ja jūs būtu gatavi reālām darbībām un būtu tās sākuši tad. Sagatavojiet savu prātu katrai tādai situācijai, padariet to gatavības stāvoklī darboties, un tad tas pamanīs atvērtus ceļus jums priekšā... Jo, ja jūs neatradāt durvis uz brīvību – nav brīnums, ka jūs to neredzējāt, ka jums par to nestāstīja. Vienkārši jūs to nepamanījāt, pagājāt garām, jo iztēlojāties to citādu.

Visi lielie sasniegumi sākas no pirmā soļa. Neviens un nekad nav sasniedzis neko grandiozu, apsēžoties ērtā krēslā pilnā bezdarbībā. „Jā” un „nē” – lūk, divi paši svarīgākie vārdi, kurus mēs izsakām. Tieši tie nosaka jūsu dzīvi. Sakiet „jā” saviem sapņiem, „jā” – savām vēlmēm., „jā” – pozitīvai nākotnei, „jā” – tiem mērķiem, kurus sev izvirzāt. Sakiet „nē” – aizvērtībai, pasivitātei un bezdarbībai. Galu galā – tā ir tikai jūsu dzīve. Un to nodzīvot vajag tā, lai... Nu, jūs jau sapratāt.