Pelēks: eleganta neitralitāte

Mēs sakām „pelēkā ikdiena”, „pelēkā pele” vai „pelēkais kardināls”, kad runa ir par kaut ko garlaicīgu vai nepamanāmu. Bet kā ir ar „pelēko interjeru”? Vai tiešām dzīvoklis pelēkos toņos izskatīsies drūms un neinteresants, vai tas ir tikai plaši izplatīts stereotips?

Vispārējais raksturojums:
Attālums – attālināts.
Apjoms – neitrāls.
Мasa – smagnējs.
Piesātinājums – maigs piesātinājums.
Тemperatūra – auksts.
Gaišums vai spilgtums – tumšs.
Kustība – nekustīgs, sastindzis.
Pirmais iespaids – vienaldzīgs.
Psiholoģiskā iedarbība – mierīgs, skumīgs, neitrāls, atsvešināts. Satraukumu nerada, bet arī nenomierina. Nav ieteicams neizlēmīgiem cilvēkiem.
Piemērotākās istabas – istabas atpūtai, guļamistabas, biroji.
Nepiemērotākās istabas – tumšas, ziemeļu puses istabas.
Papildus krāsa – nav.
Piemērotākie stili – klasiskais, hai-tek, minimālisms, art-deco, modernisms.

Pelēkais – tā ir krāsa, kas atrodas tieši pa vidu starp balto un melno - divām absolūti pretējām krāsām. Pateicoties tam, cilvēka psihe to pieņem kā neko īpašu - sastindzis nemainīgā līdzsvarā. Tieši šī vizuālā līdzsvara un psiholoģiskās neitralitātes dēļ pelēkais ir ieguvis skumjā reputāciju. Un veltīgi - tam ir daudz ievērības cienīgu īpašību, tikai nepieciešams mācēt tās pasniegt.

Neticat? Pajautājiet eleganci izprotošiem ekspertiem - vīriešu drēbniekiem, kas nodarbojas ar smokingu šūšanu. Jau 19.gs. vidū viņiem bija zināms, ka pelēkā ir vienīgā krāsa, kura pieļaujama tādā veidā formālos vakartērpos, izņemot dažkārt pārāk tumši melnus vai pārāk spilgti baltus toņus. Tāpat kā labā kostīmā pats nozīmīgākais ir piegriezums, tā interjera apdarē nepieciešamas proporcijas.




Kaut gan ar patiesību nav vērts strīdēties: lielākoties apvainojumi ir patiesi - neprasmīgi izmantota pelēkā krāsa ir pietiekami banāla un garlaicīga. Tas saistīts ar tām nemanāmajām darbībām, ar kurām pelēkā krāsa iedarbojas uz cilvēka psihi.

Pateicoties neitrālajai novietnei krāsu paletē, pelēkā krāsa neapžilbina acis. Tā nerada bīstamu (vai priecīgu) satraukumu - bet vienlaikus arī nenomierina. Tā nav depresīva, bet arī ne tonizējoša, uzmundrinoša krāsa. Objektīvā un atsvešinātā rakstura dēļ, pelēkā krāsa rada stabilitātes un nemainīguma izjūtu. Pateicoties šīs krāsas spējai radīt neuzmācīga miera izjūtu, tā ir tik populāra biroju interjeros, jo krāsu „kakofonija” dažkārt var radīt stresu un novērst uzmanību..

Ikviens, kurš ilgi strādājis tādā birojā, reizēm jūt vēlēšanos piekārt pie sienas spilgti oranžu plakātu un „atšķaidīt” šo mieru. Tas ir pareizais ceļš. Neļaujiet pelēkajam kļūt garlaicīgam! Jo patiešām tas ir elegants un slēpj sevī daudzveidīgas un sarežģītas nianses..

Speciālisti neiesaka izvēlēties tumši pelēkus toņus, jo lielos apjomos tie izskatās pietiekami drūmi. Bet, lūk, gaiši pelēkie toņi ir vairāk draudzīgi un tuvāki tam efektam, ko rada baltie interjeri. Tie nešķitīs tik sterili žilbinoši, bet radīs vienlaikus pietiekami caurspīdīgu un acij tīkamu skatu..

Pelēkais paspilgtina dzīvokļa iemītnieku tīrīgumu, bet, atšķirībā no baltā, dara to, neradot asociācijas ar slimnīcu - tieši tāpēc pelēki minimālisma interjeri ir vecpuišu vizītkarte.



Pelēkās krāsas pozitīvās īpašības - 20.gs. dizaineru atklājums. Tā izrādījās neaizvietojama iekārtojot istabas hai-tek stilā un minimālismā, jo tai ir tik daudz kopīga ar metālu, bet spīdīgi pelēkais pārklājums pārvēršas „sudrabā” vai „”tēraudā”. Turklāt pat fanātiski futūriskā stila piekritēji zina galveno: viss interjers kopumā nevar būt pelēks, to nepieciešams „atšķaidīt”.

Galvenais likums: pelēkās detaļas nenovērš skatienu. (Tāpēc, starp citu, labāko dizaineru radītā sadzīves tehnika parasti ir pelēkā krāsā, lai krāsa nenovērstu uzmanību no formas pilnības).

Toties elegantā fona kvalitātē tā ir brīnišķīga. Līdzīgi kā cementam, pelēkajai krāsai ir lieliskas vienotājspējas.

Labi saskaņojoties ar citām krāsām, pelēkais izceļ to labās īpašības, neizvirzot sevi pirmajā plānā. Tas ir labs, praktiski universāls fons. Īpaši elegantas var izrādīties tapetes „pelēkās peles” tonī, uz kurām zīmējums tikai mazliet pamanāms.




Tieši tāpat strādā arī citas, vairāk spilgtās krāsas, atrodoties uz pelēkā fona. Pirmkārt, runa ir par siltajiem toņiem - dzelteno, oranžo un sarkano. Arī aukstie toņi līdzīgā salikumā izskatīsies labi. Galvenais, lai pēc intensitātes tie būtu gaišāki par izmantoto pelēko. Piemēram, gaiši zilais uz pelnu pelēkā fona izgaismosies kā dārgakmens, bet tumši zilais „nodzisīs ” un saplūdīs.






Līdzīgi kā gadījumos ar melno krāsu, pelēkais izrādīsies nepamanāms stilos, kas radīti 20.gs, sākot no art-deco un noslēdzoties ar hai-tek un minimālismu. Turklāt tas būs lietderīgs arī klasiskajos interjeros - ampīrā, modernismā un pat Viktorijas stilā. Viss atkarīgs no izvēlētā toņa.

Bet nokrāsas pelēkajam ir daudzveidīgas. Tās variējas atkarībā no tā, kāda papildkrāsa pievienota neitrāli pelēkajam pamatam. Cilvēka acs pamana pat 5% novirzi no jebkura krāsu spektra standarta un neapzinoties pieņem pelēko kā siltu vai aukstu. Dzelteni pelēkā, brūni pelēkā piemaisījums rada silti pelēkos toņus, bet zilganā, zaļganā vai violetā ar pelēko rada auksti pelēko gammu. (Otrās izskatās vairāk eleganti.)

Toņi
Pērļu pelēkais.
Sudrabotais.
Metāliskais.
Dūmu pelēkais.
Perlamutra.
Svina pelēkais.
Peļu pelēkais.
Аntracīts.
Zilganpelēkais.
Аsfalta.
Slapja asfalta.
Šīfera pelēkais.
Ogļu pelēkais.
Pelnu pelēkais.