Diēta bez sabrukumiem. Arī tā notiek!

Diēta - sabrukums, diēta - sabrukums... cik bieži šīs divas "draudzenes" iet roku rokā! Mēs vājējam, cenšamies, ierobežojam sevi visā, bet svars apstājas un mēs sākam ēst visu, kas ir ēdams mājā. Kā tad iziet no šī noslēgtā riņķa? Kā nepieļaut sabrukumu?

1. Atcerieties, kādā laika periodā Jūs pieņematies svarā. Pa nedēļu? Mēnesi? Pa gadu? Tad kāpēc "gada" taukiem ir jāaiziet pa mēnesi, bet "mēneša" - pa nedēļu? Tā nenotiek (nu varbūt individuālos gadījumos arī notiek, bet katrā ziņā tas ir bads, vārdzinošas diētas, kuras pilnīgi nonīcina veselību, un pie tam vēl rezultāts priecēs acis mazu brīdi. Uzreiz piekritīsim - mums tāda "laime" nav vajadzīga)

2. Galvenais iziet no pirmā. Jūs esat kādreiz dzirdējusi veselas novājēšanas stāstus, kuros autori runā par to, ka novājēja pa nedēļu vai mēnesi? Es nevaru atcerēties. Tas, kas ienāk prātā, ir saistīts ar daudz lielākiem termiņiem - pusgads, gads... Viena pazīstama sieviete cīnās ar lieko svaru 3 gadus! Pareizi un metodiski. Iedomājaties, kāds gribasspēks? Un rezultāts ir acīm redzams, un veselība nav iedragāta. Bet mēs brīžiem pēc diētas mēneša garumā sākam skumt un domāt par izbeigšanu.

3. Parasti mani pārņem vēlme novājēt, kad redzu slaidas meitenes, kuras ir sekmīgas, pārliecinātas par sevi, kurām nav problēmu ar apģērbu un kavalieru izvēli. Tāpat labi motivē pavisam tuvi cilvēki, piemēram, slaidas draudzenes. Kādu motivē pludmales sezona. Katrai ir savi motīvi. Tad, lūk, siekalojoties, skatoties uz kūku vai desu vītni, visiem spēkiem atcerieties savus motīvus, atcerieties ar visu krāsu spilgtumu tos brīžus, kad jūs jutāt, ka tieši liekais svars neļauj jums būt laimīgai. Manā gadījumā, piemēram, tie ir stāsti par to, kad ar mūsu meiteņu kompāniju iepazīstas jauni cilvēki, tu vari būt visjautrākā, jaukākā, mīļākā, bet telefona numuru viņi vienalga paprasīs slaidajai draudzenei. Dvēsele ir dvēsele, bet āriene vīriešiem ir ļoti svarīga.

Visiem spēkiem cīnieties ar vēlmi izjaukt dietu, atceroties, cik spēku jau ir iztērēts cīņai ar lieko svaru. Ja mēs runājam par izjaukšanām, tad zinām, kas tas ir. Atcerieties, kā tas bija: "Aaaa, nevaru, gribu TO! Viss, lai viss iet....! Pietiek, es TO apēdīšu!" Apēdam - forši. Kādas 10-1000 minūtes, atkarībā no tā, cik spēcīgs ir sabrukums. Bet kas tālāk? Tālāk sākas mokas sirdsapziņas, depresijas, naids pret savu bezspēku u.t.t. Bet varbūt, uzreiz visa "buķete". Iziesi ārā - slaidas meitenes nekur nav pazudušas. Tās kā agrāk ar pārliecinātu smaidu, skaistos apspīlētajos apģērbos iet pa pilsētu, pievelkot sev, kā magnēts, vīriešu sajūsminātus skatienus. Bet tev bija sabrukums. Tev bija „vai ku labi” tās 10-1000 minūtes, bet, lūk, rijības sērija pagāja un viss kļuva tāpat kā agrāk. Un atkal sākt no jauna... Ja jau mēs nolēmām, ka mums ir nepieciešama slaida figūra, tad mēs nesamierināsimies ar liekiem kilogramiem. Un tātad, no jauna jāiet viss šis ceļš. Taču, ja vien nebūtu sabrukuma, mēs varētu būt jau par 10-1000 gramiem slaidākas... Neiedzīsim taču ar savām rokām sevi noslēgtā aplī.

5. Kam ir vajadzīga barība? Tam, lai sniegtu sev baudu? Nu, iespējams... Es gan izvēlējos citu viedokli. Barība man ir vajadzīga tikai tam, lai nenomirtu. Lai man būtu fiziskais spēks gūt baudu citā veidā, piemēram, vērojot dabu, skatoties filmu, apmeklējot dažādas pasaules malas, sazināties ar interesantiem cilvēkiem. Šīs saraksts ir bezgalīgs! Vai ir vērts barību iekļaut šajā sarakstā? Personiski es nemāku sevi kontrolēt un nevaru apēst "lūk, šo vienu mazo cepumiņu", gūt baudu un ar to nomierināties. Pēc dažām minūtēm es apēdīšu visu paciņu. Tādēļ, no grēka tālāk, apēdot kaut kādus riebīgus saldumus, es nenoskaņojos uz to, ka tūlīt sajutīšu neaprakstāmo baudu. Jo vairāk iztēlošos "ooooo, cik tūlīt būs garšīīīgi!", jo grūtāk man būs apstāties un neapēst šos saldumus pārāk daudz. Tādēļ saldumus iesaku uztvert kā nelielu blēņošanos vai kā veidu kā iegūt nepieciešamās vielas organismā, bet mikrodozā.

Vienmēr domājiet par gala rezultātu.

Iedomājieties, kāda jūs būsiet slaida un skaista, un cik satriecoši izskatīsieties šajā smalkajā, apspīlētajā kleitā, kuru pašlaik jūs nevarat atļauties uzvilkt. Labi ir nospraust mini-mērķus: "Lūk, šī jaciņa drusciņ man par mazu... Nu ko, izdarīsim tā, lai tā izskatītos brīvāka!" Un pavisam nav svarīgi, ka jaciņa ir 56. izmēra, bet jūs sapņojat par 44. Tā būs maza uzvara, solis tuvāk jūsu sapņu figūrai.

7. Ticiet sev! Droši vien jūsu paziņu lokā ir cilvēki, kuri ir labi novājējuši. Viņiem ir izdevies. Un jums izdosies! Bet nekas nenotiek tik viegli, ir jāpaciešas, jāpieliek visi spēki. Bez rezultāta Jūsu centieni nepaliks, ja neredzat rezultātus, iespējams, organisms tikai gatavojas atbrīvoties no taukiem. Slavējiet sevi par katru dienu, katru sīkumu. Pagāja dietas diena? - Malacīte! Pasēdējāt kafejnīcā ar draudzenēm un neizjaucāt dietu? – Tā tik turēt! Aizgājāt uz sporta zāli 20 minūtes pasportot? - Lieliski, pat 20 minūtes sporta ir labāk, nekā 20 minūtes gulēšanas uz dīvāna. Slavējiet sevi, slavējiet! Ticiet, nepalaidiet rokas, un tad, vienā jaukā dienā, jūs sapratīsiet, ka JUMS IZDEVĀS!!

8. Es, kā cilvēks, kam ir nosliece uz lieko svaru, un vēlme būt slaidai, pie tam vēl esmu liela kārumniece, uzsākot dietu, domāju tā: "Beigsies dieta, pazudīs kg un kas? Dieta nav panaceja un mūžīgā slaiduma garants. Lai uzturētu formu, man nāksies nepārtraukti sevi ierobežot. Ak, šausmas! KĀ es to izturēšu? Man taču tā garšo saldumi un ...tālāk pēc saraksta. Es tak vienalga nespēšu sevi kontrolēt visu mūžu! Nē, nevarēšu...Bet, ja nevarēšu, kādēļ mocīties, aiziešu paēst!" Lūk, apmērām tāda domu gaita ir pirms sabrukuma. Un brīžiem pati nesaprotu, kā tas varēja notikt?! Vēl no rīta biju pilna ar optimismu, bet vakarā jau esmu ar kūku rokā. Secinājums – nekad nedomājiet par to, ka kādreiz izjauksiet dietu: pēc nedēļas, mēneša, gada, 5 gadiem, 30 gadiem. Mans autotrenings tādās situācijās: "Tieši ŠODIEN es gribu būt slaida, gribu ielikt kaut nelielu, bet nozīmīgu ķieģeli savā skaista un vesela auguma fundamentā. Kas būs RĪTDIEN – es nezinu. Tad redzēsim. Es nesaku, ka tas ir svēts solījums: "Jā! Tieši šī reize būs veiksmīga!" Ir tiešām grūti apzināties, ka tas ir UZ VISU MŪŽU. Piekrītiet, nodzīvot bez sabrukumiem vienu dienu ir daudz vieglāk, nekā 30 gadus. Bet šai veiksmīgajai dienai sekos vēl viena. ARĪ ŠODIEN es gribu būt slaida. Un tad vēl viena diena, un vēl, un vēl... Tā arī paies 30 slaiduma un laba garastāvokļa gadi.

9. "Bet kāpēc Ievai Pupiņai un Zanei Līdakai ir viss, ko viņas vēlas, neierobežojot sevi un neskaitot kalorijas?! Kāpēc viss ir tik negodīgi?" Esmu pārliecināta, katru no mums ir apmeklējušas tamlīdzīgas domas. Tas ir patiešām filozofisks jautājums: kāpēc vienam ir viens, bet citam - cits? Es sev atradu sekojošu atbildi: "Jā, viņam šajā lietā palaimējās. Bet grūtības, kā zināms, padara stiprākus. Tiecoties sasniegt mērķi un panākot rezultātu, es neko sev nepārmetīšu, būšu lepna par sevi, uzmanīgāka pret savu ķermeni, es iemācīšos ieklausīties organismā, es iemācīšos koordinēt un harmonizēt vēlmju un prasības darbību. Galu galā, es mīlēšu sevi vēl vairāk, jo jaunajā ķermenī es esmu ieguldījusi tik daudz spēka!" Un, iespējams, tas ir bonuss, ka daba ir apveltījusi dažus cilvēkus ar nespēju kļūt resnākiem, taču varu ar 100% pārliecību teikt, ka viņiem ir daudz citu iemeslu, par ko bēdāties: "Kāpēc viss ir tik negodīgi?"