
Radušās no asarām
Kā gliemežvākā uzrodas pērle? Senie grieķi bija pārliecināti, ka perlamutra akmentiņi – tās ir satingušas nimfu asaras. Un viņiem bija gandrīz taisnība. Nimfu lomā varētu iejusties īpaša molusku suga. Kad gliemežvākā nokļūst kāds svešķermenis, piemēram, smilšu grauds, molusks to uztver kā traumu un sāk “raudāt” perlamutra asaras, ietinot tajās svešķermeni. Tā rodas pērle. 2 – 3 gadu laikā austere ap svešķermeni uzaudzē 5 milimetru biezu slāni. Lai izaudzētu vidēju pērli, nepieciešami 3 – 4 gadi, lielu – 12 gadi, bet, lai iegūtu milzīgu pērli, nepieciešams vairāk kā 200 gadu. Ne velti par vislielāko pērli atzīta “Allaha pērle”, kura tika izņemta no gigantiska trīs tonnas smaga un 450 gadus veca moluska. Pērles svars bija gandrīz septiņi kilogrami. Tiesa, neskatoties uz apbrīnu, īpašnieki to neizmantoja kā rotaslietu – pārāk smaga.
Daudzu gadsimtu garumā pērles tika uztvertas kā dabas un likteņa dāvana. Tā bija līdz tam laikam, kad cilvēks iemācījās audzēt un imitēt dabas brīnumu perlamutru. Mūsdienās pērles iedala trijos veidos: dabīgās, mākslīgās un kultivētās.
Dabīgās pērles – veidojas bez cilvēka līdzdalības, vienmēr ir bijušas dārgas. Senatnē 4 – 5 grami pērļu tika pielīdzināti 50 gramiem zelta. 21. gadsimtā tās ir veselas bagātības vērtas!
Mākslīgās pērles – kvalitatīva pērļu imitācija kļuva iespējama līdz ar dabīgo perlamutru saturošu krāsvielu parādīšanos. Šo krāsvielu iegūst no zivju zvīņām un moluskiem. Dārgā bižutērijā kā pamats tiek izmantotas stikla bumbiņas ar tukšu vidu, kuras no ārpuses vairākas reizes apstrādā ar perlamutru, bet iekšpusi piepilda ar vasku. Tāda tehnoloģija piedod mākslīgajām pērlēm dabīgo pērļu īpašības – spīdumu un izturību. Lētā bižutērijā tiek izmantots plastikāts, no kura diemžēl ātri “pazūd” perlamutrs. Lai atšķirtu kvalitatīvu imitāciju no lēta pakaļdarinājuma, pielieciet pērli pie lūpām: ja sajūtat aukstumu – tad pērle gatavota no stikla, ja jūtat siltumu – iekšā ir plastmasa.
Kultivētās pērles. Tās ne ar ko neatšķiras no dabīgajām pērlēm. Atšķirība ir tikai tā, ka svešķermeni moluska gliemežvākā ieliek cilvēks. Mākslīgi pērles sāka audzēt Ķīnā XII gadsimtā. Mūsdienās gandrīz visas pērles, kas tiek izmantotas juvelierizstrādājumos, ir kultivētas.
Krāsas
Ne tikai juvelieru un bižutērijas meistaru darbos, bet arī dabā pērles pārsteidz ar formu un krāsu dažādību. Agrāk par ideālu uzskatīja apaļu formu, bet mūsdienās dizaineri popularizējuši arī neregulāras formas pērles.
“Perlamutra akmentiņu” krāsu dažādība svārstās no piesātināti melnas un zaļas (tās aug Meksikas līcī un Taiti) līdz spilgti rozā (Kalifornijas līcī), sudrabotai un dzeltenai (Ceilonas piekrastē), blāvi zaļai (Japānā) un baltai (Austrālijā). Nokrāsas nav iespējams saskaitīt. Taiti pērļu zvejnieki spēj uzskaitīt vairākus desmitus melno un piesātināti zaļo pērļu nokrāsu...
Pūķa spēks, ziloņa sirds
Katra tauta pērlēm piedēvējusi atšķirīgu rašanās vēsturi un īpašības. Senie ķīnieši uzskatīja, ka pērle radusies no pūķiem: kad cīnās divi uguns spļāvēji, pār zemi nolīst lietus un pērles. Šī iemesla dēļ pērles uzskatīja par efektīvu talismanu pret uguni. Indieši ticēja, ka pērles aizsargā mīlētājus, un uzskatīja, ka tās pasargā no visām briesmām.
Apstāklī, ka eiropieši pieņem tikai baltas krāsas pērles, ir kāds ierobežojums un bioloģiska izvēle. Izrādās, mēs instinktīvi izvēlamies tās pērles, kuru nokrāsa ir tuvāka mūsu ādas krāsai. Tādēļ eiropieši dod priekšroku baltām pērlēm, japāņi – dzeltenām, bet Āfrikas iedzīvotāji – brūnām un melnām.
Katrai pērles krāsai ir arī sava cena: par visdārgākajām tiek uzskatītas spilgti rozā un melnās pērles, bet par vislētākajām – dzeltenās. Pērļu ražotāji seko tradīcijām un vairāk ražo tieši dārgās krāsas.
Ko vēlas sieviete?
Sievietēm vienmēr ļoti patikušas pērles. Tās tiek uzskatītas par bagātības, stila un gaumes pazīmi. Senajā Ēģiptē tās bija sieviešu stihijas – Mēness – simbols. Cariene Semiramīda svētkos parādījās, rotājusies ar spilgti rozā pērļu virtenēm, Kleopatrai piederēja milzīga bumbiera formas pērle...
Cik ilgs laiks pagājis...
Vidējais pērles mūža ilgums ir 250 – 500 gadu. Pēc tam tā zaudē spožumu un sabirst putekļos. 1544. gadā tika atvērts Romas pulkveža Flāvija Stilihona (360. – 488. g.p.m.ē.) meitas kaps. Tajā kopā ar zeltu atradās 53 pērles. Tās bija blāvas un jau gandrīz sabirzušas.
Lai rotas nenovecotu pirms laika, tās jākopj. Pērles satur 25% ūdens, tāpēc tām nav piemērotas sausas un karstas vietas, jo tās var izžūt, saplaisāt un noteikti zaudēt spīdumu. Ir kāds tautas ticējums, kurš gan nav zinātniski pierādīts: jo biežāk nēsā pērļu rotas, jo ilgāk tās kalpo. Tiesa, periodiski tām jāļauj atpūsties: pēc ilgas nēsāšanas tās kļūst blāvas. Notīriet pērles ar kartupeļu cieti un uz pāris dienām ielieciet lādītē. Tās atkal sāks mirdzēt.
XVI gadsimta labākā pērļu kolekcija piederēja karalienei Jekaterinai Mediči, vēlāk to savā īpašumā ieguva Marija Stjuarte.
Jekaterinas II mīļākā rotaslieta bija unikāla melno pērļu kaklarota.
XX gadsimtā Koko Šanele modē ieviesa demokrātisku rotaslietu variantu, kuru var atļauties jebkura sieviete – kaklarotas no mākslīgām pērlēm. Šī tradīcija turpinās joprojām.