Mirdzums acīs ... !!!!

Tas nebūs stāsts par ekskluzīvu ārzemju ceļojumu, kas ienestu mūs rindiņā starp daudzajiem latviešiem, kas pabijuši aiz Latvijas robežas. Nebūs palielīšanos par pasaulslavenu vietu apmeklējumiem....
Tas BŪS stāsts par pašu patiesāko, tīrāko un jaukāko, ko var sniegt ceļojums – Prieku, Laimi, Kaisli – mīlošām sirdīm.
Reiz ne tik senos laikos 2008.gada vasarā tika ieplānots ceļojums.- augusta beigās braukt uz Ventspili uz divām dienām, pa ceļam vēl Ventas rumba. Priekš mums tas bija, kas īpašs, jo brauciens paredzēts tikai diviem vien. Kopš meitiņas ienākšanas mūsu pasaulē, divatā esam pabijuši maz laika. Tad nu tāpēc ļoti gaidījām šo brīdi. Un es kā vēl nemiera gariņš, kuram grūti mājās nosēdēt, alku pēc jaunām izjūtām.
Augusta beigas.
Laika apstākļi normāli. Neesot jau pusceļā sāka līt lietus :D, lija un lija. Palika ļoti vēss. Es mini svārkos, vīrs šortos :D pasmējāmies, cerībā, ka lietus pāries. Taču, ai, kā mēs maldījāmies. Ventas rumbu es izstaigāju ar basām kājām, jo ar augstpapēdenēm negribējās kaklu nolauzt. Un no malas uz to visu arī negribējās noskatīties, bet arī pabradāt. Abi uzvedāmies kā bērni – skraidījām, baudījām mirkļus, ko varam viens otram sniegt un darīt ko sirds kāro. Arī papurkščēšana par lietu neizpalika, bet tādā ironijas veidā.
Ventspilī viss tas pats lietus plus vēl tikai lielāks, krietni lielāks vējš un daudz, daudz vēsāks. Labi, ka mums sava mašīna, tad ātri pārģērbties nebija problēma.. TIKAI viens, BET .....pats siltākais, kas mums bija līdzi džinsu jaka vīram un man parasta jaciņa ar kapuci.
Ar savu rezervēto numuriņu viesu mājā „ Karlīne” bijām apmierināti. Pirmais ko izdarījām aizbraucām uz pludmali. Mums abiem jūra ļoti patīk. Sajūtas fantastiskas...MĒS un JŪRA. Citus cilvēkus blakus vienkārši neredzējām, jo tiešām auksts bija. Un droši vien mēs mazliet smieklīgi no malas izskatījāmies tādā aukstumā, saķērušies rociņās traļi vaļi. :D
Apskatījām Ventspils pili. Skaista. Zibspuldze zibēja vien, vairāk gan uz manu pusi, jo vīram nepatīk bildēties. Skūspti arī neizpalika.....kādās tumšākās vietiņās :
Uz molu pārgājiens varētu teikt bija diezgan ekstrēms. Mums vietējie un citi tūristi (vairāk gan tūristi) gāja priekšā ar kurtkām un lietus mēteļiem. Vienu brīdi sajutāmies kā baltie zvirbuļi, taču ļoti ātri jau bija vienalga ko citi domā, jo nosaluši bijām pamatīgi.
Mēs lietu un visu šo medusmaizi ko piedāvāja Ventspils laika apstākļi uztvērām pozitīvu, kā vienu no ceļojuma piedzīvojumiem. Tāpēc gāja arī jautri.
Tad nu tā, .pēc mola izdomājām, ka vajag pabraukāt ar kuģiti. Visi braucēji kāpa apakšā (telpā ar jumtu ), bet mums vajadzēja augšā. Nospriedām, ka no augšas visu labāk redzēsim un vēl plus divatā. Redzēt tad redzējām visu labāk, bet zobi klabēja viens pret otru. :D Un divatā tomēr nebijām, jo tik daudz cilvēku sakāpa, ka vienkārši apakšā nebija vairs vietas. Viena nokavējusies ģimenīte atskrēja, tikko no mašīnas izkāpuši...visi augšā. Kā mēs ar savējo ķiķinājām, vārdusakot, vienai meitenei no tās ģimenes svārki mugurā, ar basām kājām un pats labākais saldējums rokā. :D Ar kuģiti bija ļoti interesanti kamēr brauc tev stāsta uzlikts ieraksts, pa labi tas un tas, pa kreisi tas un tas. Lieki piebilst, ka tā meitenīte no augšas ātri vien pazuda.
Pašā vakarā es savu mīļumu pārsteidzu ar dāvanu – sudraba ķēditi, jo viņam nākamajā dienā bija dzimšanas diena. Viņš bija ļoti pārsteigts, jo pilnīgi neko nenojauta . Vakars bija ļoti skaists – kopīga duša, kopīga divatā pasēdēšana..un protams lielisks sekss
Nākamajā dienā laiks nebija uzlabojies, taču tas mūs vairs vispār netraucēja. Apmeklējām lielo bērnu rotaļu laukumu..kā mazuļi izložņājām pa visām atrakcijām. Tik jauki bija ākstīties un darīt visādas lietas KOPĀ. Sirdi tāds mīļums pārņēma, jo no visām ikdienām, stresa, problēmām, darīšanām, darba un citiem pienākumiem, viss notrulinās un sakrājas visādas raizes. Šeit mēs tiešām varējām atpūsties, ne par ko nedomāt un neraizēties. . Mums abiem acis mirdzēja, jo sirsniņas staroja.
Interesanti kā sākām braukt ārā no Ventspils tā laiks uzlabojās :D
Mājup braucot apstājāmies vēl pie jūras. Kaut arī vairs nelija, bet vēss bija tik un tā. Traki, bet mēs skraidījām pa jūras ūdeni ar basām kājām....
Tā miera un apmierinātības sajūta, kas liek acīm mirdzēt ir neaizmirstamas izjūtas, par ko atceroties var tik noteikt...ehh..kur bija labi.
P.S, pēc tam es saslimu ar angīnu ;D