Zilo ezeru zemē

Esmu stipri pārliecināta, ka kāds eņģelītis mūs katru pavada ar skatienu, un katru brīdi, kad jūtamies piekusušas un saskumušas, tas vienmēr sagādā, ko tik jauku, par ko ilgi domās pat nespējam beigt jūsmot.
Tā notika arī ar mani šajā vasarā, kad neplānoti pakļāvos it kā iekšējam impulsam kardināli mainīt atvaļinājuma pavadīšanas paradumus un devos uz kādu vasaras nometni pie Latgales ezera.
Pirmais, kas mani pārsteidza piebraucot pie atpūtas vietas - bija ezera plašumi.Cik acis vien tālu spēja saskatīt - kā jūra, plaša un mierīga, tā vasaras saulē gozējās Rāznas ezers visā savā krāšņumā un pievilcībā. Un man pat vairs nebija divu domu par to vai peldi nomēģināt vēlāk vai tūlīt...ar baudas saucienu metos vēsajos ezera ūdeņos pat izbaidot niedrēs ieslēpušos pīļu ģimeni.Tas tik bija jautrības brīdis...mazie pīlēni tik tuvu man, paspruka kur kurš, mēģinot noorientēties pēc savu satraukto vecāku briesmu signāliem.Bet,toties kas tā bija par miera ostu katras nakts peldēs...dziļā dabas klusumā, bez pierastās cilvēku kņadas apkārt, tavu kailo, dienas ritumā saspringto ķermeni lēnām un maigi glāstot ar vēsu viļņu masāžu, apņem pilnīgs miers un atbrīvotība..izbaudāma ezera sonāte...
Ceļojums pie zilo mālu pavēlnieka - podu meistara tikai vēl asāk ļāva uztvert šo cilvēku pamatīgumu, izjūtot labvēlīgo auru sev apkārt, kas nemanāmi iegūlās dziļākajos dvēseles kambarīšos...domas par meistara stāstīto vēl ilgi neizzuda no prāta un gribējās vairāk un dziļāk atmiņā paglabāt viņa teikto.
Tagad zinu - viss notiek tieši tad, kad to visvairāk esam spējīgi uzņemt un saprast.
Un tad bija vēl viens brīnumu brīnums, kad nometnes vadītāja mums nezinot sarīkoja pēdējā vakara jautrības. Nometnē ieradās atraktīvi dejotāji un katrai no mums tika pa spriganam latgaļu puisim ar kura līdzdalību dienas gaitā apguvām tango dejas pamatus...un tad bija arī lielā uzstāšanās stunda..ak vai, pārdzīvojumu un uztraukumu jūklis mijās ar prieka un gandarījuma smiekliem...un tas viss beidzās pie kopēja ugunskura ar vietējo zvejnieku, tieši mums sazvejoto, zivju zupu un latgaļu dziesmām.
To sauc par svētku sajūtu!
Pēc divām nedēļām atvadījos no ezera burvības, un zinu skaidri - apbūra mani Latgales pamatīgums un miers, plašums un neskartais dabiskums.
Es to novēlu katrai pilsētas meitenei - izjust latgaļu Zilo ezeru zemes pievilcību tās vienkāršībā un tās cilvēku sirds siltuma spēkā.
Anda