MANS CEĻOJUMS...

...kur mani sapņi aizklīst – tālu, prom. Uz zemi, kur ielu kafejnīciņās nenorimst kņada ne dienu, ne nakti; kur ielu restorānu īpašnieki aicina nobaudīt tikai un vienīgi viņu sarūpētos gardumus; kur samulsis bārmenis – viņš nezina angļu valodu - atnes vīna pudeli un zemenes putukrējumā; kur taksometru šoferi atver durvis un palīdz iekāpt un izkāpt; kur cilvēki iet pa ielu un uzsmaida; kur ieliņas ir tik fantastiski daudzkrāsainas – ar vējā plandošajām izžautajām drēbēm, kas sakarinātas starp mājām saulē un es tik varu nobrīnīties – kā viņi tās auklas tur augšā ir dabūjuši; kur Ataturka – šķiet, viņam fotogrāfijās ir labsirdīgas un skumjas acis – acis raugās no neskaitāmajām fotogrāfijām; kur sarkani karodziņi ar mēnesi un zvaigzni vidū aicina mani mīlēt savu zemi un cienīt savas valsts simbolus tā, kā mīl un ciena viņi; kur mošejas ir kā mozaīkas, bet minareti tiecas pretī debesīm; kur no mošejām atskan apstādinoša balss un – arī nesaprotot valodu, tu stāvi ielas malā un klausies, apburta; kur smaržo halva un izveicīgs saldējuma pārdevējs žonglē ar saldējuma bumbiņām, koķetēdams ar maziem bērniem un lielām meitenēm, ar pieaugušajiem nav vērts – pieaugušie vairs neprot priecāties par tādām lietām; kur puisis kostīmā, galvenās ielas malā, atspiedies pret luksoforu, stāv un smaida; kur ieliņas vilina kalnup-lejup un tu ej neatskatīdamās, cenšoties noķert to vienreizīgo neparastību, kas atveras tev platā smaidā no sasēdušajiem onkuļiem ielas malā, kuri kūpina dienišķās pīpes un klusu sarunājas; kur Bosfora šaurums apbur ar sevi un skatienu aizkavē, liek skatienam paturēt sevī par atmiņu laivas, kuģīšus, kuģus, viļņus; kur tilts naktī izgaismojas – spēlē savas gaismas spēles; kur viesnīcā jūties labi un cilvēki uzdod jautājumu „How are you today?” biežāk nekā mājās dzirdi sveicienu; kur debesīm tiešām ir citāda nokrāsa un var fotografēt tās, fotografēt, līdz filmiņas pilnas; kur saule samilzusi pār milzīgo pilsētu ar vairāk kā 12 miljoniem iedzīvotāju un saules tonalitāte mainās līdzi manam acu samiedzienam – te cāliski dzeltena, te oranža, te kā šaura strīpiņa, te kā okeāns; kur saulesbriļļu veikaliņā ir ekskluzīvas saulesbrilles, kurām vēlāk nejauši pazūd skrūvīte, bet tas jau tāds nieks, jo apkārt ir tik daudz iespaidu, ka var iztikt arī bez saulesbrillēm; kur bērni skolā ar skolotājiem sarunājas atvērti un draudzīgi; kur atraitnītes sazied pie koku saknēm; kur pie mošejām dzīvo balti un melni kaķi; kur lakatu un spīguļu apburšanās ir apstādināta mirkļa vērta; kur tulpes saziedējušas – lielas un apgleznotas; kur romantiskais tramvajiņš, kurš brauc bez pieturām, aicina ielēkt tajā un pavizināties – izbaudot vieglumu, ko sniedz vienkārši braukšana kādā no virzieniem, neko nedomājot, vien vērojot un uzsūcot sevī tās ilgas un izjūtas, kas rodas esot šajā pilsētā; kur naktīs Taksimas iela ir tik piepildīta, ka cilvēki viens otram garāmejot saskaras ar rokām; kur manekeni skatlogos ir izaicinoši sastājušies modīgos šortos un T-kreklos; kur naktīs ielas ir gaišas un tomēr noslēpumainas; kur kāds skaistā melodiskā balsī izdzied lūgšanu plati mētādams rokas un runājot ar tūristiem sev vien zināmā valodā; kur esmu bijusi es un redzējusi mazu daļiņu no tā, ko šī pilsēta spēj dot... Stambula. Turcija. 2008.gada marta pēdējā nedēļa un aprīļa sākums. Manas ilgas un sapņi piepildījās. Laiks, kas paskrēja ļoti ātri. Tā bija iespēja atpūsties manā sapņu pilsētā, kur savā laikā dzīvojusi Agata Kristi /es katru rītu gāju garām viesnīcai, kurā bija dzīvojusi rakstniece tad, kad atkal un atkal atgriezusies Stambulā/. Fantastiski. Es tvēru katru mirkli, katru iespēju redzēt un paturēt sevī visu, pilnīgi visu – vissīkāko iespaidu. Arī viesnīcas „Hotel Troya” administratora Murata samtaino skatienu, kas stāstīja par to, ka viņam patīk mani smiekli un samulsums, kad viņš aicināja uz tējas tasi viesnīcas restorānā no sava darba brīvajā laikā.
Ir pagājis laiks un man joprojām ir „rozā brilles” atceroties visu, ko piedzīvoju un izjutu Stambulā. Tas nozīmē – ja „rozā brilles” nav pazaudētas, tad viss ir bijis tiešām kā vienreiz un neatkārtojami! Un joprojām man ir mans Murats, kurš aicina uz tēju – pagaidām gan virtuālajā pasaulē, bet es ceru, ka kādu dienu es saviļņota izkāpšu no airBaltic lidmašīnas Ataturka lidostā un gribēšu atkal diennaktīm ilgi negulēt, lai dzīvotu krāsaino Stambulas dzīvi un dzertu tēju kopā ar samtainā skatiena īpašnieku.