mīlestībā 2000 km attālumā!

Sākās viss diezgan banāli, manas mammas māsīca ielūdza mani pavadīt vasaras brīvlaiku pie viņas Itālijā,Como ezera krastos, mamma uzreiz piekrita un nopirka biļetes, pusgadu iepriešs jau bija saviļņota, lai gan pašai likās, kā pasaules gals. Kurš gan grib pavadīt veselu mēnesi(2007.gada jūliju) svešā valstī, nerunājot tās valodā, bez draudzenēm, draugiem, ģimenes? Neviens. Pienāca vasara, līdz ar to arī diena, kad vajadzēja izbraukt. Tik tiešām, likās, ka varbūt ņemt un nebraukt? nekā laba nespēju saskatīt. Bet aizbraucu. paiet 2vas dienas Itālijā, ārā karsts, dodamies uz pludmali ar manu māsīcu, viņas draugi mani cieši vēro, bet tikai tāpēc, ka esmu savādāka- manas zilās acis viņiem nelika mieru, visā pārējā vairāk vai mazāk līdzinājos itālietei. Nepārtraukti man jāatbild, kā mani sauc, cik man gadu, kad es brauksu mājās, kad atbraucu, arī- Kur īsti atrodas Latvija? (Mani šokēja viņu ģeogrāfijas zināšanas, arī angļu valodas.) Līdz es sāku spēlēt vienu spēli- katrā, kas pagāja garām, saskatīt kko smieklīgu... tā nu pagāja viens puisis ar savu meiteni (viņam bija 12, viņai 17 gadi), pagāja puisis ar pīrsingu nabā, viena meitene ar savādu frizūru, cita gāja peldēties drēbēs, jo teica, ka tā ir siltāk...Tā turpinājās, līdz gāja garām divi puiši, to vienu, īsāko es pamanīju uzreiz. Izrādijās, ka viņi pazīst manu māsīcu, man likās, ka viņš ir tāds pats kā pārējie, bet izrādījās savādāks. Tajā vakarā mēs bijām uz kutera, nākamajā pastaigājāmies, aiznākamajā viņs pateica manai māsīcai, ka ir iemīlējies. Un es atkal sapratu- viņš IR tāds ,kā visi šeit. Vēl pēc trim dienām jautāja, vai nevēlos būt ar viņu kopā (pie sevis nodomāju-ja jau viņš ar mani spēlē, spēlēšu arī es), piekritu...tā augusta sākumā es vienkārši neaizlidoju uz mājām.Viss bija kā pasakā. man viņš pārāk patika. Aizlidoju tikai augusta beigās, izlasīju viņa vēstuli- vismaz to daļu, ko sapratu, jo biju jau samācījusies valodu. :) Atgriezos Rīgā, un jutos, kā mirusi, 3. dienas neko neēdu, gulēju un rakstīju sms, modos un lasīju sms... Lūdzos ,lai ātrāk sākas skola, lai prāts būtu noslogots. Bet vienu es zināju-nākamgad es atgriezīšos. Mamma bija kategoriski pret, teica, ka jāiet studēt, jāmācās. Lidz mēs noslēdzām darījumu- ja beigšu skolu labi,m varēšu doties un mēģināt. ar katru mēnesi manas bailes palielinājās, bija bail braukt prom, nevis brīvdienās, bet dzīvot. Domāju par dzīvesvietu, darbu, sarunām, studēju itāļu valodu pašmācības ceļā, katru vakaru sarakstījos ar savu puisi, cik savādi ir būt kopā, taču nespēt pieglausties klāt, kad tas ir nepieciešams.....
21. jūnijs- Ligy beidz skolu ar vidējo atzīmi gandrīz 9, pasniedz arī prezidenta goda rakstu, iespēju, bez maksas mācīties jebkurā Latvijas augstskolā, mamma, mazās māsas, tante pasniedz puķes, jautā, ko darīšu vēlāk.... Lai arī dziļi sirdī zināja, kādi ir mani plāni.... 24. jūnijā es jau biju Itālijā, 25. sāku strādāt, 2vu tuvāko mēnešu laikā nokārtoju visus papīrus, identifikācijas kartes, septembrī atradu dzīvoklīti, nu jau dzīvoju 2vus mēnešus SaVĀS mājās, un katru nakti, ejot gulēt, varu apskaut vienīgo cilvēku visā pasaulē, kas man spēja radīt tik lielu spēku un uzdrīkstēšanos, lai atstātu visu, kas man bija pirms tam, un sāktu visu no jauna 2000 km attālumā! Puisi, kuru es mīlu, kurš mīl mani. Tā sapņi piepildās! Ja uzdrīksties. Un pat ja kaut kas atgadītos, es neko nenožēlotu- jo Daniels piepildīja manu sirdi ar siltumu, parādod, ka ir arī mīlestība, ne tikai mācības, darbs.... Un zini ko-man vēl ir pāris sapņi azotē-un arī tie, ja centīšos, piepildīsies!