Varbūt tā nemaz nebija iepazīšanās šeit uz Zemes...

Varbūt tā nemaz nebija iepazīšanās šeit uz Zemes, tovasar, kad beidzot Dievs pārtrauca šo rotaļu nojaucot sienu starp mums… Varbūt iepazināmies mēs jau tur, augšā…
Es domāju, ka viss sākās tajā 1982. gada 14.decembra dieniņā, kad Cēsu slimnīcā nāca pasaulē Viņš. Tad arī es nolēmu piedzimt tai pašā Cēsu slimnīcā, tikai pāris gadiņus vēlāk – 1987.gadā.
Uzaugu es Līgatnē. Jā, tajā pašā Līgatnē, kur savus pirmos divus dzīves gadiņus pavadīja Viņš, pirms aizbrauca uz Rīgu.
Līgatnē nomācījos līdz 7. klasei, bet 8. un 9. turpināju Jelgavā. Svarīgi laikam pieminēt, ka dzīvoju turpat blakus Jelgavas Pārlielupes cietumam, kur tolaik dienestu izgāja gan vietējie puiši, gan arī puiši no Rīgas un citām Latvijas pilsētām. To skaitā bija arī Viņš. (tas bija laiks, kad steidzu pabeigt 9. klasīti)
Pabeidzot pamatskolu, ilgi nedomājot iestājos skolā, kura atradās tieši blakus otram Jelgavas cietuma, tai pat laikā arī Viņu dienēt pārcēla uz to cietumu. Un atkal mēs esam viens otram bijām tik tuvu… bet tomēr tik tālu. Bija tādi brīži, kad pagājām viens otram garā, ka dažos pasākumos stāvējām gandrīz viens otram blakus. Un dienas tā ritēja…
Un tad beidzot pienāca tā dieniņa 2004. gadā, kad aizbraucu līdzi brālim uz Rīgu. Brālis toreiz aizgāja uz nodarbībām, bet es paliku interneta caffe un caur čatu sarakstījos ar veciem draugiem, kurus nesanāca bieži redzēt. Un tur protams bija arī Viņš. Zīmīgi noskatījies uz simpātisku meiteni, kas ienāk zālē un apsēžas viņam tieši aiz muguras, ievērojis ka ieiet 118 čatā un ilgi nedomādams, īpaši neslēpjoties pagriezās un paskatījās viņas niku. Protams uzsāk sarunu, un beigās, sarunāja tikties pēc pusstundas pie Laimas pulksteņa…
Nu nesaistīja mani tādi aklie randiņi. Bet tā kā laika bija daudz, i piekritu randiņam. Tur arī viņš tā naivi ieteicās „Man liekas ka es tevi redzēju i-netzālē”, un es tik padomāju, ka tā nu gan ir sagadīšanās. Tikai pēc gada kopdzīves viņš man atzinās savā nedarbiņā, kā bija paskatījies manu niku, kā cerēja ka piekritīšu un ka iemīlēja mani jau tajā brīdī kad es ienācu pa durvīm.
Mūsu šis pirmais randiņš gan bija diezgan bikls un neveikls. Taču tam sekoja arī nākamā tikšanās, kuru arī ielikām kā oficiālu datumu, kad sākām būt kopā kā pāris.
Nu un tagad jau pagājuši 4 gadiņi.. jā, tieši 24. jūlijā apritēs mums 4 gadiņi kopš esam kopā. Tagad jau nevis kā vienkārši iemīlējušies balodīši, bet gan kā viens vesels.
Dievs bija lēmis mums kopā būt, jau toreiz uzsākot šo rotaļu, ka tik bieži bijām viens otram tik tuvu, bet tomēr tik tālu.