«Ak,nē,atkal viņš tuvojas uz manu pusi!» es nodomāju...

«Ak,nē,atkal viņš tuvojas uz manu pusi!» es nodomāju. Ātri sameklēju kādu sievieti ar skatienu un,plaši uzsmaidot, devos pie izvēlētā upura runāties. Ļoti ātri un pārliecinoši, it kā tieši šo cilvēku man ļoti vajadzēja atrast, jo ir kas svarīgs sakāms. Protams, ka nebija, man vienkārši bija jāizvairās no šīs sadursmes. Tas tips, no kura es izvairījos, bija Jānis. Vizuāli viņu jau biju redzējusi dažas reizes, taču, kad par viņu apjautājos draudzenei, kura viņu pazina jau agrāk, dabūju dzirdēt visai neglaimojošas atsauksmes. Ahhā, es jau nu nebūšu tā, kas atkal mīļi smaidīs un runās ar nepatīkamu personu. Mana lielā vājība-es nemāku pateikt «nē», tādēļ izvēlējos vēl gļēvāku taktiku-izvairīšanās. Un vēl es zināju to, ka jānis mani jau kādu laiciņu mēģina «nomedīt», taču man ar viņu nesanāca ne reizi parunāt, tādēļ personiski mēs joprojām palikām nepazīstami. Izteicu kolēģei komplimentu par viņas ārējo izskatu un ar acs kaktiņu manīju, ka Jānis paiet garām. Fuhh, tiku cauri sveikā. Tagad tikai jāpagaida, kad viņš ar kādu sāks runāties — un es došos no pasākuma prom. Ilgi nenācās gaidīt — viņš sasveicinās un aprunājas ar katru pretīmnācēju. Es fiksi aizmuku prom, pie sevis vēl nodomājot: «Laikam man padotos kāda aģenta darbs — izvairīties un slēpties no tiem cilvēkiem, kurus es nevēlos satikt, hahaaa!»
Uz nākamo sapulci skrēju, ko kājas nes, jo līdz tās sākumam palika tikai dažas minūtes. Lai uz to tiktu, bija jāšķērso pagalms.Apkārt pagalmam bija žogs un vārtiņi. Tā kā vārtiņi vērās ciet automātiski, kādam bija jāstāv un tie jāpietur, lai pārējie tiktu iekšā. Pieskrēju pie vārtiņiem un — ak, vai — pie tiem stāvēja Jānis!Es nodūru galvu un gribēju viņam paskriet garām, pametot tikai nevērīgo «Čau!», bet tieši mana deguna priekšā viņš ņēma un aiztaisīja vārtiņus! Es pacēlu galvu un izbrīnīti skatījos uz viņu, taču viņš ļoti nopietni man teica: «Tu netiksi iekšā, kamēr nesarunāsim kādu dienu kaut kur aiziet». Līdz sapulces sākumam palika pāris minūtes. Vai man bija jēga strīdēties? Galvā ātri pārskrēja doma: «Labi,aiziešu un tad lai atšujas,būs pirmā un pēdējā reize,vismaz vairāk nebūs jāizvairās no viņa,bet varēšu atklāti paust savu nepatiku». Piekritu un apsolīju, ka pēc sapulces sarunāsim. Klusībā gan cerēju, ka nesarunāsim, jo mums,kas par neražu, nesakrīt plāni un darba laiki un vēl simts un viena lieta...varbūt pēc pusgada?
Pēc sapulces jānis staigāja man pakaļ kā ēna ar atvērtu plānotāju rokās. Neko darīt-izvilku no somas savējo un sāku viņam saukt neizdevīgākos laikus. man par brīnumu, viņš visiem piekrita, lai es izvēloties jebkādu, kas man patīk. Zobus sakodusi, sarunāju tikšanos pēc mēneša.
"Pēc mēneša...bet vai mēs nevaram aiziet kaut kur tagad?-viņš jautāja.
"Ehmm....tagad? Nē, tagad nevaru, man steidzami jābrauc uz citu rajonu satikties ar brāli.
Un es nemeloju-tā tiešām, par laimi, bija. Man bija šis tas brālim jāpalīdz, par ko es tagad biju dikti priecīga. Taču manus priekus ātri vien aizpūta kā pienenes pūciņu nākamā Jāņa frāze:
"Kolosāli, man arī der braukt uz to pusi, es tevi pavadīšu!
Ak, nē...nē....nē.....
"O, forši! - manu seju rotāja t.s. amerikāņu smaids, kurā ir daudz zobu un maz sirds, - Tad mums taisni tagad ir jāiet, savādāk es kavēšu.
Mēs gājām cauri parkam, braucām ar autobusu un pēc tam vēl gājām kājām kādu ceļā gabaliņu un visu to laiku runājāmies. Tas bija pārsteidzoši, bet mums ne reizi neparādījās mulsinoša pauze, vai aptrūktos par ko runāt. No nepatīkama, nesakarīga dīvaiņa viņš pēkšņi pārvērtās par jauku un sakarīgu dvēseles radinieku. Vēl pa ceļam viņš vaļsirdīgi rādīja smieklīgas bildes telefonā, kurās viņš parodēja aktieri Džimu Keriju (manu mīļāko aktieri...turklāt, jāatzīst, viņam tas lieliski sanāca),būdams ģērbts uzvalkā, no zolīdas somas viņš izvilka paciņu ar manām mīļākajām konfektēm un, atplēšot to, piedāvāja man, sakot, ka tās ir vienas no viņa mīļākajām. Kad es atzinos, ka man arī tās ļoti garšo, viņš atdeva man visu paciņu, paretam pats no tām pieticīgi uzcienājoties.
Līdz manam galamērķim mēs nokļuvām piecās minūtēs. Vismaz man toreiz tā likās, lai gan īstenībā kopumā pagāja kāda stunda vai pat vairāk. Mūsu tikšanos, kas bija paredzēta pēc mēneša, mēs pārcēlām uz laiku pēc divām dienām. Man negribējās no viņa šķirties. Tāpēc nešķiros joprojām! Un jau pēc diviem mēnešiem mēs svinēsim savu draudzēšanās gadadienu!