www.kleoo.lv
Jan 30 2013
Pēdējais blogos >> Attiecības >> lady_di

Kaķene


Vecās stacijas pulkstens nosita pusnakti. Nakts pārņema pilsētu, tā sāka pamazām dzēst pilsētas māju logos gaismu. Pirmais logs, otrais, trešais... Vualā, un visu māju pārņem tumsa. Ēka ieslīgst mierā, tikai retu reizi iemirkšķina kāda pazudusī gaismiņa.

Centrālais laukums, tik apdzīvots dienas laikā, pēkšņi paliek tukšs. Nakts visus pārņem savā varā, apsedzot pilsētu ar melno segu, kur reta laternu gaisma atgādina, izbārstītus dimantiņus.

Šī nakts bija savādāka, varbūt nedaudz, bet tomēr savādāka. Debesīs mirdzēja pilnmēness. Uz pamesta lieviņa sēdēja vientuļa Kaķene, tikpat tumša kā nakts, un ar tikpat spīdīgām acīm kā laternu gaismas. Pēc skata pati parastākā kaķene, tikai mežonīga nedaudz...Mazajā ķermenītī mitēja īsta stūrgalvīgas lauvenes dvēsele, kurai nebija vēlmes nevienam pakļauties. Patiesībā Kaķenes vēlmes karoja pašas ar sevi. No kurienes tas viss?! Viņa pati nezināja atbildi. Iespējams agrāk viņa bija savādāka – paklausīga, uzticīga un pat maiga, bet cilvēciskā cietsirdība, nežēlība gādāja sava veida triecienu pa viņas trauslo būtību, Kaķene norobežojās no viesiem, kļuva par uzmanīgu un piesardzīgu, izturīgi rūdītu...dumpīgu, hmmm, pat mežonīgu.

Tikai nakts ar savu vēso elpu varēja mierināt viņas nekontrolējamo būtību.

Kaķene maigi pastaipījās, izliecot pusmēnesī savu mugurkaulu, iztaisnoja asti, uzasināja nadziņus un devās pastaigā, izpētot ar vien jaunākus horizontus.

Viņas ceļu šķērsoja milzīgs, resns, ruds Runcis. Tā bija viņa teritorija, un viss, kas uz tās atradās, piederēja viņam. Pat kaķenes, sperot soli viņa vidē, patvaļīgi paklausīja saimniekam. Viņš gaidīja, tieši tādu pašu uzvedības modeli no Viņas. Bet šī taču nepiederēja ne vienam, smējās par rāmjiem un neatbalstīja robežas, kas šķira teritorijas.

„Kā tā!?” Kaut kāda Kaķene man nepadosies, nepaklausīs? Tūlīt es viņai parādīšu, kurš ir saimnieks, ātri vien viņa aizrīsies un iebāzīs savu nepakļāvību zem astes.” – tā domāja Runcis, gatavojoties lēcienam. Tajā pat mirklī Kaķene izlocījās, pieleca stāvus, balstoties tikai uz saviem pakaļkāju nadziņiem, uzmeta spalvu, atņirdza zobus un kā metās viņam virsū. Saskrāpēja visu viņa spalvaino ģīmi, tā, ka šim kļuva nelabi, acis pietūka, pār spalvām sāka tecēt kaut kas silts un sārts, bet trākākais - tika ievainota pašcieņa un patmīlība.
Šāds liktenis sagaidīja jebkuru nerātneli, kurš uzdrīkstējās pagadīties Viņas ceļā un mēģināja pakļaut un pieradināt.

Plūcot uzvaras laurus, Kaķene mierīgi turpināja savu ceļu, mēģinot apārstēt visas savas, ne jau reālās brūces, bet gan dvēseli pārņemtās.

Visa viņas dzīve bija kā bezgalīga mukšana... Viņa skrēja...skrēja...skrēja...un beidzot piekusa... Nolēma nedaudz atpūsties, atgūlās mīkstajā smaržīgajā zālienā, lai pieņemtos spēkiem un turpinātu savu skrējienu. Viņai bija bail salūzt, nepiecelties. Kaķene centās būt stipra, pareizāk, viņai bija nepieciešams būt tādai. Tikai dažreiz tas spēks, ar savu smagumu pārāk spieda trauslos plecus, tā gribējās, to nomest...būt vienkārši maigai un piemīlīgai, sajūst rūpes. Viņu pārpildīja šīs sajūtas, kuras nebija tērētas visus ilgos gadus... jūtu trauks bija pilns, līdz ar malām, vēlme pieglauzties, ieritināties blakus kādam, maigi iemurrāt ausī... O nē...nē...šīs sajūtas jāslēpj, tā, kā viņa darīja jau ilgus gadus - dziļi jāierok. Njā... tās bailes - ka viņu pieradinās, kāds spēs pakļaut - pastāv taču liels risks apdedzināties, sajūtot, nodevības, farsa, melu, sīkumainības, cietsirdības smaku, Viņa aizdzina savas domas.

Patiesībā, Viņa bija laba, padevīga, pakļāvīga un mīļa kaķene, tikai nedaudz neuzticīga un viegli ievainojama. Viņa centās savu sirdi aizsargāt ar bruņām. Vienīgi sirds mēdza pretoties....tā dzīvoja, juta un kliedza „Pietiek! Brīvību!” Kaķenei tas patika...sava veida mazohiste, tā bija...šī kliedzošās sajūta, kas dzēla, radīja, sava veida, neaprakstāmu baudu.
Dažreiz gribējās padalīties ar savu siltumu... Bet ar ko? Viņai bija bail atdzīties pašai sev...Viņai vienkārši...vienkārši kārojās, lai kāds būtu, TĀDS, kurš, spētu, kaut nedaudz apņemties un savaldīt, viņas dumpīgo lauvenes dvēseli, bet neaprobežojot un nepiešķirot rāmjus viņas brīvības garam.
Iespējams, tā bija pārāk riebīga un nekontrolējama kaķene. Jā, iespējams... Tikai...viņa turpināja savu dzīves meklējumu, vēroja citu dvēseles, un sajūtot tukšuma smaržu metās bēgt.

Kārtējo reizi piekususi, atgūlās, uzliekot galvu uz savām mīkstām ķepiņām un domāja, domas raisījās neprātīgā ātrumā – ātrāk par garām skrienošām automašīnām. Viņa zināja, ka kādreiz... ļoti ispējams...

Grūti būt mežonīgai, nevaldāmai un savvaļas. Tādai, kas klīst apkārt pati par sevi.

P.S. galu galā, kaķi, māte daba, radīja, lai cilvēkam būtu lauva, kuru ir iespējams paglaudīt.


Autors: Dī
Bildi aizņēmos no
https://kot-koshka.blog.ru/80834995.html


Ielādēja: lady_di