Par to, kas varētu kādreiz par ģēniju kļūt, vai vienkārši ģimenes cilvēku tēvu.
Bet nekļuva... Interesanti kādēļ?
Vienkārši bērns, ģimene kā ģimene, strādnieks tēvs, māte vienmēr mājas darbos. Tādās ģimenēs dzīvojat Jūs, tādā izaugu es. Bet šajā – izaudzināja Viņu.
Kā tas notika? Lūk...
Puisim septiņi: viņš pārvarēja ābeci, Vakaros māte lasa jaukās pasakas – par daiļām princesēm, kas kopš seniem laikiem mīl zirņus, prinčus un maskas.
Nu jau desmit: lasa viņš pats, bet ne par to kā iekārtota mūsu pasaule. Viņam nepatīk futbols, nav draugu, ar kariņu spēlēšanu sētā neaizraujas. Plauktā mīt vienīgi fantastika (tiem, kas gadījumā nezin, literatūras paveids, kam raksturīga lielākā vai mazākā mērā fantastiska darbības norises vide vai laiks, vai procesi un tehnoloģijas, vai varoņi un būtnes). Skolā par viņu runā katrs otrais: „Slinks! Neuzcītīgs, nesaprot! Viņš nespēj pat sekot stundu gaitai, kur nu vēl saskatīt rakstus uz tāfeles. Viņš kaut kur, tālēs lidinās. Par ko var visu laiku sapņot?” Tā ir, ir tā taisnība... Skolas solā sēžot, viņš neko neredzēja, kaut gan, nav akls. Ģeogrāfijas stundās puisis vēroja kontūrkartes, bet domās tam tās pavisam savādākas. Tajās nav punktu, nedz raustītu līniju, tur ir pilis, cietokšņi, kur dzīvo gan vampīri, hobiti, gan labais burvis. Ne līnijas, upes, tās tek ūdens. Mežā klaiņo gan burvīgās fejas, gan mistiskie rūķi, un sers Lanselots, kas mūžīgi dzenās pēc kaut kādām relikvijām. Tur labākais mūziķis ir oranžais trollis...
Par puisi nesmējās, tiešām viņš netika apsmiets. Katrs vēlējās ar viņu cīnīties, jo cīnījās viņš līdz asinīm, nāvei...Viņš orkus saskatīja tajos, kas uzbruka.
Tad kļuva ļaunāk - slimnīcas, ārsti. Tēvs kļuva sirms, māte slepus dzer šņabi... Puisim tik viņa izdomātā pasaule palika, tas sapņo par to, gulta kļuva tik mīļa. Viņš vienkārši guļ neceļas augšā, redz Pūķus, redz varenos bruņiniekus, par viņu te sacer odas. Bet ārsts saka ņemiet prom, atpakaļ mājās.
Es redzēju māju, ar milzīgu žogu un parku. Ja vēlaties zināt kā puisis dzīvo, tad sacīšu vienkārši - uz logiem ir restes, palātās auksts, un trollis pie loga vairs nedzied tik skaisti. Te skaistuli feju ar strāvu vien sit, sazāļo skaistos, burvīgos zvērus, ar ķēdēm un siksnām tiek piekalts pūķis, bet mežs tik cieši satver savējos, ka izrauties nav iespējams.
Autors Dī
Bilde ņemte no filmas "Gredzenu Pavēlnieks"