Dzemdību kuriozi :D

• „Iegāju dzemdību namā, kā vēlāk izrādījās, gandrīz ar pilnu atvērumu, pārbiedēju divas citas grūtnieces, kurām tikai likās, ka viņas dzemdē, - jo man jau bija reālas sāpes, nezināju, kur likties. Man pieskrēja bērna tētis un prasīja, ko palīdzēt, un es paskaļi nobrēcos: ''Iešauj man galvā!'' Tām divām acis bija lielas!”

• „1. Dzemdību zālē nevarēju nekur sev atrast vietu, nosēdēt nevarēju, nogulēt arī ne, pastaigāt arī... Iekārtojos aiz durvīm uz tā smilšu maisa pa pusei, kājas uzstutēju uz bumbas un apsedzos ar segu, ko paņēmu no gultas. Ienāk daktere un saka: „Kur man tā dzemdētāja palikusi?” Es no aizdurves saku - es te!
  2. Kā jau daudzas, pie lielajām sāpēm pateicu - viss, man pietiek, es iešu mājās!
  3. Guļot tajā aizdurvē, aizmigu uz pusstundu, pamodos no tā, ka jutu, ka vēderā kaut kas tā kā pārsprāgst. Sapratu, ka ūdeņi iet nost, tieši tad ienāca daktere un man sākās histēriska smieklu lēkme, ka man nogāja  ūdeņi.
  4. Kad mazā jau bija piedzimusi, skatos uz viņu, neticu, prasu vecmātei - un tas viss?”

• „Pēc izspiešanas šokēta paprasīju: „Tas viss? Cik tad tā galva liela, ja pats tik viegli iznāca?”

• „Bēbis piedzimis, satīts dvielī, zvana vecmāte, prasa: "Kur atrodas Volguntes iela?" Vīrs atbild: "Nezinu, bet ko man darīt ar nabassaiti?"”

• „Tikko kā mazā bija nākusi  pasaulē un viņu aiznesa, pirmais, ko pajautāju: „A ēst tagad varu????””

• „Es tik visu laiku kladzināju - nav godīgi, nav godīgi, kāpēc vīrieši nevarēja arī dzemdēt!” Vecmāte grib pārbaudīt atvērumu, liek apgulties uz kušetes, bet es saku - pagaidi, neredzi, ka man sāp?! Neskaries man klāt!!”

• „Par to ēšanu: es (mazā piedzima pus 4 no rīta), tikko kā ieveda mūs palātā ap 5 no rīta, uzreiz līdu skapītī un čaukstinājos, lai izvilktu banānus (man palātā bija vēl viena māmiņa, kura gulēja tad).”

• „Jau ar palielu atvērumu nevarēju ne nogulēt, ne nosēdēt, kādos vienos naktī staigāju pa gaiteni viena pati, viss tukšs un kluss. Dzirdu, ka no vienas telpas skan pamatīga krākšana. Nu tāda, pa riktīgo un no  sirds. Tā arī nesapratu, vai tā bija mana vecmāte (jauna un smuka), vai māsiņa (gados un apaļa), bet toreiz mani tas tā kaitināja!”

•  „Vecmāte mani no pirmā stāva (gin. nodaļā biju ielikta) pasauc uz otro pārbaudīt atvērumu un atklāj, ka man jau pilns atvērums - jādzemdē! Pārrauj ūdeņus un saka, lai kāpju uz galda, uz ko es atbildu: „Nē, nē, pagaidiet, es vel nedzemdēšu, man vīram jāpiezvana...” Un, kad piezvanīju vīram un paziņoju, ka taisos dzemdēt, tad tik ķēros klāt dzemdēšanai!”

• „Jaunākais puika, kad dzima, gribēju epidurālo, bet, kamēr atrada nakts vidū anesteziologu, puika jau bija piedzimis.. Tā nu ienesās anesteziologs pa durvīm, tāds smaidīgs - nu kur tā paciente, kurai epidurālo?? Es dusmīga - vairs nav!!!”

• „Es 15 minūtes pirms dzemdībām vēl steberēju lejā pa trepēm, lai ielaistu iekšā slimnīcā vīriņu, kurš laukā pīpēja! 10 minūtes pirms meitiņas nākšanas pasaulē skraidīju pa slimnīcas koridoriem uz pašapkalpošanās ēstuvi, lai atnestu vīram kafiju - lai šamais izturētu priekšā gaidāmo garo nakti!! 5 minūtes pirms meitiņas dzimšanas taisījos ieiet dušā. Pilnīgi un galīgi pārliecināta, ka priekšā vēl visa nakts!!”

• „Atceros, kad sapratu, ka bēbis jau dzimst, saku vīram - atver dzemdību komplektu. Vīrs atver, es ar lielu interesi - nu, kas tur ir? Šis rēkdams - kā jau vecenēm, kaut kādas lupatas!”

• „Kontrakcijas jau mājās ar 5 min intervālu, mēs tik vēl kasāmies ārā no mājas, gabaliņš bija ko braukt uz dzemdību namu. Iesēžos mašīnā, braucam, pie sevis pārdomāju, kas jāņem līdzi, kas ne. Pēkšņi vīrs ieslēdz salonā gaismu, paskatās uz mani izmisušu aci - a čības man paņēmi??! Hoķ ubeisa, domāju, ka nošaušu viņu!!! Tālāk braucam pa centru, aizmirsu, kādā ielā, - bruģis tā krata, sāp ļoti, saku: vai nu tu beidz kratīt to mašīnu, vai es eju kājām!!!”

• „Man dzemdību zālē ienāk vīrietis-vecmāte un saka: „Es jums ko teikšu, jaunkundz....” Es atbildu: „Es, kungs, neko dzirdēt negribu!!!”

• „Man ārsts lika atkal kāpt uz krēsla un veic pārbaudi, man sāp visas malas (kontrakcijas jau sākušās), un tad nāca lielā sāpe virsū un es iekodu savai vecmātei rokā...”

• „Pie pirmā bērniņa kaut kā bijām sadomājušies:  ja ūdeņi notek, tad nedrīkst staigāt. Agri skaistā Ziemassvētku rītā nogāja ūdeņi, man gribējās uz  tualeti, vīrs neļāva iet. Viņš paņēma blakus stāvošo segu, uzsēdināja mani uz tās un vilka pa visu māju cauri uz tualeti!

• Kad ūdeņi nogāja, ilgi bijām  mājās. Kaut kā baigais čakluma moments uzradās. Visu gribēju sakārtot, izmazgāt. Mazgāju veļu un ik pēc minūtēm nometos četrrāpus un tā pārcietu kārtējās sāpes.  Blakus mums restorāns, restorāna logi uz mūsu pusi. Ejot laukā, uznāca kārtējā sāpe, ko es - nometos četrrāpus un pārcietu sāpi, cēlos augšā, žāvēju veļu tālāk. Bet restorāna viesi sazin ko padomāja...

• Tad sēdāmies mašīnā un braucām dzemdēt. Pie luksofora uznāca man atkal lielā sāpe, es ieķēros roku turētājā un veicu akrobātiskus izliekumus. Priekšā stāvošās mašīnas šoferis un pasažieri vairs nevarēja pabraukt, bija jāatpleš mute un jāskatās, ko es tajā mašīnā daru!

• Dzemdību namā vecmāte pēc pārbaudes, secinājusi, ka viss vaļā, sagatavoja lielo vannu (mums bija ūdens dzemdības) un lika kāpt iekšā. Nēēēēēē, man vēl ātri istabiņa jāiekārto, somas jāizkrāmē - vēl ne, vēl ne... Vēl negribēju dzemdēt. Kad sajutu bērna galviņu, sapratu - nu gan jādzemdē!”

• „Kad mana mamma taisījās dzemdēt mani, nobijās un dzemdību zālē paslēpās skapī, dakteris ienāk - kur tad dzemdētāja? Mamma no skapja - es te!”

• „Pienāca 20.dec. nakts un sākās tādas pašas sāpes, bet nu jau ar laiku sāpīgākas... Vīru modinu augšā... saku, ka jābrauc... Viņš - vai tik tiešām? Sapakojāmies un braucām, piebraucam tur pie vārtiem, apsargs saka, ka teritorijā bez atļaujam nelaiž, aizbraucam pie citiem vārtiem, tur lielā atslēga priekšā, bet es jau no tām kontrakcijām knapi eju, dusmīga pieeju pie tā apsarga un saku: ”Ja jūs mūs tūlīt te nelaidīsiet iekšā, dzemdēšu tepat!!!” Uzbraucām dzemdību nodaļā, tur atkal durvis ciet... Zvanām, zvanām... neviens mūs nelaiž iekšā... tad izrāpo tāda aizmiegojusies māsiņa... Kamēr klausījās toņus, tikmēr man nogāja ūdeņi, es viņai saku, ka man ūdeņi nogājuši, bet viņa man jautā - vai tie tiešām ir ūdeņi? Es saku - nē... pačurāju! Un nu tā kā atvērums bija jau krietni liels, tad viņa saka, man nav laika pildīt tās kartītes, jāved uz dzemdību zāli. Un tā nu drīz vien pasaulē nāca mazais brašulis!”

• „Kad mājās naktī sākās sāpes, cēlu draugu augšā un saku, ka man sāp un laikam jābrauc. Šis man atbild - pāries, mēģini aizmigt!”

• „Aizgāju, piedzemdēju. Jautrība sākās pēc tam. Laiciņu pagulējusi, nolēmu ieiet dušā. Pēc minūtēm piecām  no dušas telpas atskanēja riktīgs bļāviens. Bļāvu es. Atskrēja māsiņa. Un frāze, ko viņa izdzirdēja, skanēja šādi: „Užas! Ja navernoje umiraju. U menja vivaļilas počka!” Nu kā es varēju  zināt, ka tas ir asins kunkulis dūres  lielumā - tik tiešām izskatījās pēc kaut kāda orgāna. Pēc divām dienām  sekoja briesmīga nakts. Kad man beidzot parādījās piens, krūtis piebrieda tik pilnas, ka nevarēju pakustēt no sāpēm. Naktī  aizgāju pie māsiņas, viņa, neko neteikusi,  devās uz virtuvīti un sāka kaut ko meklēt. Jautāju šai, ko šī meklē? Tā laikam dusmīga, no nakts miega iztraucēta, atbild, ka meklējot nazi, lai varētu pārdurt manas krūtis, jo citādāk neko vairs izdarīt nevar! Nu pēc tam trīs stundas viss personāls mani centās pierunāt iziet no mazmājiņas, kur es biju ieslēgusies. Ceturtajā stundā pielauza. Nākamajā dienā sekoja vēl viens bļāviens no  labierīcībām. Mani taču neviens nebija informējis, ka šuves izies pašas. Turpretī man tas izskatījās pavisam citādi: es pūstu un no manis jau sāk rāpot tārpi.”

• „Es pie lielajām sāpēm gandrīz norāvu radiatoru palātā.”

• „Pieskrien vīrs pie dežūrgaldiņa un saka: manai sievai tur kaut kas šķidrs izlija!”

• „Guļ jauna meitene dzemdību zālē blakus uz galda un izdveš kaut kādas dīvainas skaņas... Daktere saka stingrā balsī: ko tu dari? Meitene atbild: es filmā redzēju, ka tā dara! Vecmāte atbild: te tev nav filma, bet īstas dzemdības!”

• „Man atkal likās smieklīga mana mamma: man sākas kontrakcijas, mana mamma mediķe zvana ātrajiem un sāk trakot. Saka: fiksi pie manis, mana meita dzemdē!!! Domāju, ko viņa trako - mierīgi iegāju dušā, padzēru tēju, viņa tikmēr man kā muša apkārt un pratināja visu laiku. Atbrauca ātrie, mamma arī sataisījusies līdzi. Es prasu: „Kur tad tu?!” Bijām sarunājušas, ka dzemdēšu viena. Māsa pēc tam stāstīja, ka mamma visu nakti ar suni pavadiņā skraidījusi ap māju. Protams, tajās nepilnajās trīs stundās, ko dzemdēju, man telefonā no mammas bija 31 neatbildēts zvans un septiņas SMS!”

• „Es ar katru sāpi ķēros topošā tētuka priekšējā džinsu kabatā. Šis pēc tam stāstīja, ka esot lūdzis Dievu, lai es neķertos tālāk, savādāk visa viņa mantība būtu man rokās palikusi!”

• „Nu man vislabāk patika vīra teksts, kad kontrakcijas jau bija ik pēc pāris minūtēm: "Nu, nepaliek labāk? Nepāriet?"”

• „Mans vīrietis man saka - elpo, kā mācīja kursos! Es viņam iesitu un saku - kad dzemdēsi, varēsi pats tā elpot! Pati bļauju, uz blakus dzemdību zāli durvis vaļā - tur klusa dzemdētāja, bet es saku: aizveriet durvis, viņa man traucē! Kad ginekologs spieda manu vēderu kontrakciju laikā, tad vācu šai roku man no vēdera nost un bļāvu: ''Novāciet rokas!..." Bet kad daktere prasīja: „Ko jums usg solīja?” es atbildēju: „Vai nav vienalga??! Davai ātrāk, a to pārdomāšu dzemdēt!!!””

• „Mēs gaidījām puiku un, kad piedzima meita, tad abi ar vīru reizē vecmātei teicām - nevar būt, mums tak puiku solīja! Šī tik paskatījās uz mums un noteica: „Tad meituks jums neder, ja?””

• „Man, kad dzima pirmā meita, 90% zināju ka būs meitiņa. Viss bija rozā - priekš meitiņas sapirkts. Mani vecmāte nošokēja vēl uz galda: izspiedu galviņu, viņa saka:  "Puisītis!" Es šokā. Gandrīz no galda novēlos! Un kā pēc galvas vispār var pateikt?!??? Tad pēkšņi ar tādu sparu: „Vai, nē, - tomēr meitiņa!””

• „Mazā jau bija piedzimusi, gulēju uz dzemdību galda ar mazo blakus, ārsti visi kaut kur aizgājuši. Ienāk vīrs iekšā, prasa: „Nu ko, negrib dzimt vēl?””

• „Mums lielākais kuriozs bija tad, kad atjēdzāmies naktī, ka nav pirmais pampers mainīts!!!! Es pat līdz tam neaizdomājos, ka būtu pampers jānomaina. Puika piedzima 14:00, bet pamperu nomainīju naktī - abi ar vīru grozījāmies ap to pliko dvēselīti un nesapratām, kā to daiktu uzlikt!”

• „Pamodos naktī no tāda normāla sprādziena, pēc minūtes līdz manām smadzenēm aizrāpoja, ka tas sprādziens nozīmēja ūdens noiešanu un dzemdību sākumu. Nez kāpē, man pirmā doma aktīvai rīcībai bija - jāiet dušā nomazgāties. Ai, nepieminēšu vīrieša stulbos izgājienus ar vannas istabas durvju virināšanu un bļaustīšanos par nenormālajiem, aitu sakostajiem radījumiem - sievietēm, kuras tā vietā, lai brauktu un normāli dzemdētu, uz pusstundu dušā ielien. Dzemdību nodaļā šis turpināja tādā pašā garā un pacilātībā dresēt medpersonālu, kamēr es sadusmojos un aiztriecu šo prom - galu galā bija plkst. 3:00 naktī un visai slimnīcai nav jāpiedalās un jāklausās, kā es tieku uzņemta nodaļā. Atlikušās iestāšanās procedūras pagāja klusi, mierīgi un bez vērā ņemamiem atgadījumiem. Ielika mani pirmsdzemdību palātā un pieteica pagulēt, kamēr vēl pa īstam viss nav sācies. Pēc kāda laiciņa, kuru pavadīju, omulīgi lasot līdzpaņemto grāmatu, jo pagulēt nevarēju, ienāca vecmāte. Teksts sekojošs: „Njā, kaut ko tādu šajās palātās un šajā diennakts laikā neieraudzīsi bieži.” Sākumā padomāju, ka viņu mulsina mans izskats, izrādījās, ka tikai grāmatas lasīšana. Nu, tālākais notika palēnām, bet mierīgi, pēdējās 3 stundas par patīkamām grūti nosaukt. Beigās vēl viens pārsteigums - gaidītā puikas vietā dabūju meiču!”

• „Man ar vecāko meitu trakas sāpes, kopā 20 stundas, bet tieši tajā beidzamajā un trakākajā stundā jāgriež bija pulkstenis atpakaļ, tā nu man riktīgi dusma bija, ka man stundu ilgāk liek mocīties. Un viss personāls vēl TV skatās un likās, mani aizmirsuši... Vidējā piedzima 10 st., bet tāda krunkaina un baltās putās, kaut kas tāds lipīgs kā smēre pa visu ķermeni, nodomāju, kur viņu jau kāds ieziepēt paspējis, ar citām tā nebija. Ar jaunāko uzņemšanā dakteris bija vīrietis, teica, ka drīz nākšot uz zāli, tikmēr jau piedzemdēju - negribējās, ka stāv klāt.”

• „Process jau notiek, man tiek likta sistēma un daktere piekodina: ja man vajag uz tualeti pa lielam, lai tomēr neeju, jo vienkārši tā esot, kad bērns dzimst. Sēžu gultā un jūtu - nu vajag, baigi vajag, bet teica, ka nedrīkst iet, galu galā moš bērnu podā var piedzemdēt, īsi sakot - sūtu vīru, lai prasa dakterei, ko man darīt, uz ko viņš iziet koridorā (kaut kad sešos no rīta) un bļauj (jo neviena tuvumā nav, daktere otrā koridora galā): dakterīt, Renāte teica, ka ja viņa neaizies uz tualeti, kakās gultā! Personāls vēl ilgi vārtījās pa grīdu no smiekliem.”

• „Man bija ķeizargrieziens. Vīru atsauca uz operāciju zāli, lai mani pārceltu, bet es viņam visu laiku kliedzu, lai neaiztiek, jo sasmērēs kreklu ar asinīm. Man bija foršs smukiņš anesteziologs, kurš visas operācijas laikā stāvēja aiz manis un lasīja „Ilustrēto Zinātni”!”

• „Mani visvairāk toreiz tracināja, ka man uz dzemdību galda pajautāja, kāda man esot izglītība!”

• „Man par godu atsauca galveno ārstu, kad šis nāca iekšā, vecmāte saka: „Dakter, šī paciente baidās spiest!” Un es atbildēju: „Man tiešām ļoti žēl, bet vecmātei ir taisnība!”

• „Man pirmajās dzemdībās bija tā, ka es saku: „Man kaka nāk!”

• „Uz dzemdībām bija plānots, ka draugs brauks līdzi, bet viņam divas dienas pirms tā procesa kaut kāds vīruss uzbruka, 39 grādi temperatūra. Draudzene piedāvājās asistēt. Kā pa miglu atceros, ka šī zvanīja manējam un visu komentēja. Labākais bija beigās, kad bēbis jau piedzima: "Bērniņš skaists - āda zila, acis melnas!””

• „Arī es galvenajai ārstei sasitu pa rokām, kad pēc dzemdībām viņa aiztika manu vēderu. Viņai nācās man detalizēti paskaidrot, kāpēc viņai mans puncis ir jāspiež, un tikai tad es atļāvu man pieskarties!”