Ielogoties ar Facebook pasi
Svari clock Šodien ir 18. Oktobris 15:49:50


Kleoo monētas Kleoo monētas Apmeklētāji online Apmeklētāji online Jubilāres!!! Jubilāres!!!
Kleoo E-VEIKALS

FORUMS BLOGS
LAT   RUS

Meklēšana
Neizlasītās tēmas

Komentāri[0] Apmeklētāju kopā[2585]

Darbaholisms: darbs kā narkotikas.

Daudziem grūti piespiest sevi strādāt, un viņi pastāvīgi cīnās ar vējdzirnavām, izdomājot arvien jaunus un jaunus paņēmienus, kā piespiest sevi strādāt.
Visi iespējamie plānotāji, organizatori, atgādinātāji – daudzi motivācijas meklēšanai patērē vairāk laika, nekā pašam darbam. Bet ir arī tādi, kuriem, tieši pretēji, problēma nav tajā, lai sāktu darbu, bet tajā, lai to pabeigtu.
Svētīgi pieminēt Bendžamina Franklina ideju par to, ka slinkums iztukšo organismu ātrāk, nekā darbs, strādājot 24 stundas dienā un 7 dienas nedēļā. Atvaļinājums. Kāds atvaļinājums?
Viņi vairs neatceras, kas tas atvaļinājums ir, jo atšķirībā no pārējiem normāliem cilvēkiem ņem atvaļinājumu tikai tad, kad ir smagi saslimuši, jādodas uz kāzām vai bērēm … Taisnība, pēdējais darbaholisma variants ir maz ticams.
Šodien Kleoo.lv pastāstīs, kas tas tāds darbaholisms, kā saprast, ka jūs esat darbaholiķis un kas jums tāpēc draud.

Kad darbs nogalina.

2002.gada februārī Toyota Motor Corp rūpnīcā tieši darba dienas laikā nomira darbinieks Kenichi Uchino. Viņam bija tikai 30 gadu, un visi viņu uzskatīja par paraugstrādnieku, piemēru pārējiem.
Kenichi nekad neņēma brīvdienas un ar prieku palika pēc darba laika, lai izpildītu kārtējo priekšnieka rīkojumu. Vidēji viņa darba diena ilga 12 stundas, bet pēdējo mēnesi pirms nāves – gandrīz 14 stundas.
Viņš burtiski gulēja darbā, kamēr viņa sirds pēkšņi neapstājās un, kā konstatēja mediķi, pie viņa nāves vainīga bija tieši regulārā pārstrādāšanās un burtiski nāvīgais nogurums.
Japānā nāvei, kas iestājusies no pārstrādes, ir pat savs nosaukums – karosi (vai karoši), un ir apdrošināšanas gadījums, t.i., mirušā ģimenei pēc tam pienākas kompensācija (Kenichi ģimenei arī izmaksāja kompensāciju).
Kenichi gadījums – tas nebūt nav vienīgais gadījums. 2000.gadā no pārslodzes nomira Japānas premjerministrs Keidzo Obuti: viņa darba diena ilga 12 stundas, un 2 gadu laikā viņam bija tikai 3 brīvas dienas.
2006.gadā plašu rezonansi sabiedrībā ieguva vēl viens gadījums – 45 gadus vecais Toyotas darbinieks Mikio Midzuno, kas strādāja pie sedana Camry hibrīda, viņš nomira no sirds išēmijas, kas radās no regulāras pārslodzes.
Viņam bija sieva, meita, skaista māja, taču katru vakaru viņš nokavēja vakariņas kā minimums 4 stundas, dažkārt pat gulēja darbā.
Pēc statistikas, katru dienu Japānā no pārslodzes mirst ap 10 000 cilvēku, kas jau pašos pamatos ir pretrunā ar mūsu ideju, ka „no darba vēl neviens nav nomiris” un „pārstrādāties nav iespējams” .
Laikam, jūs tagad nodomājāt: „Tā ir Japāna, mums gan pārstrādāšanās nedraud, pie mums ātrāk nodzeras”. No vienas puses tā ir taisnība, bet no otras puses, ja salīdzina megapolises, tad cilvēki patiešām strādā ļoti daudz, un sirds un asins vadu slimības joprojām ieņem pirmo vietu nāves iemeslu sarakstā. Vienkārši pie mums (starp citu, iespējams, mentalitātes dēļ) nav tāda jēdziena kā karosi un nav statistikas, kas apkopotu nāves gadījumus, kas iestājušies no pārstrādes, bet Japānā šis jēdziens parādījās jau 1987. gadā.
Darbīgums vienmēr bija sabiedrības atbalstīts, paliek tikai jautājums - kur ir tā smalkā robeža starp vienkāršu darbīgumu un atbildību, pildot pienākumus, un patoloģisku atkarību no darba?
Pirmo reizi par darbaholismu sāka runāt jau 1919. gadā. Ungāru psihoanalītiķis Sandor Ferenczi pamanīja, ka daži viņa pacienti regulāri saslima piektdienas vakaros un atlaba pirmdienas rītos.
No vienas puses, tur nav nekā īpaša: cilvēks nedēļu strādājot ir noguris, bet pirmdien jau atpūties un uzkrājis spēkus. Bet būtība kā reiz ir tajā, ka cilvēks brīvdienās neatpūšas – viņš nespēj atslābināties un nevar koncentrēties atpūtai, jo visas domas ved pie darba. Darbaholismam, kā likums, seko perfekcionisms, paaugstināta trauksme un paniskas bailes no neveiksmes.
Darbaholisms (nejaukt ar strādīgumu) – nav darbinieka pozitīva īpašība, kā tas pieņemts uzskatīt, bet vispirms atkarība, lai gan atkarībā no alkoholisma tiek atbalstīts sabiedrībā.
Galvenā atšķirība starp darbaholismu un strādīgumu ir tā, ka strādīgumā cilvēks nemīl to, ar ko nodarbojas. Būtība ir tajā, ka nevajag censties padarīt vairāk, nekā iespējams, izsaucot diskomforta sajūtu. Rupji sakot, sanāk situācija „peles raudāja, dūrās, bet turpināja ēst kaktusu” garā.
Protams, darbaholisms tik ļoti nekaitē veselībai kā narkomānija vai alkoholisms, bet ir līdzīgs atkarībai vairāk nekā šķiet. Alkoholiķis var nemīlēt šņabi, bet tas būs viņam nepieciešams, jo bez regulāras tā iedarbības organisms jutīsies slikti.
Darbaholiķis nemīl, piemēram, rakstīt tekstus reklāmai, brīvdienās jūtas nevienam nevajadzīgs un izjūt asu diskomfortu un apjukumu. Narkomāns nemīl heroīnu, bet nevar bez tā, jo līdzeklis jau piedalās vielmaiņas procesā un bez tā organismu sāk „lauzt”.
Darbaholiķim narkotikas ir darbs. Tas tāpat kā heroīns tik ļoti ir iespiedies viņa dzīves ciklā, ka, ja uz neilgu laiku to izslēgtu no dzīves, tad sāktos tādas pašas „lomkas” kā no heroīna (kā reiz tas, ko Ferencijs nosauca par „svētdienas sindromu”).

Kā atpazīt sevī darbaholiķi.

Tāpat kā narkomāns vai alkoholiķis, darbaholiķis ne vienmēr atzīst savu atkarību, un tāpēc neredz nekādas problēmas savā pārmērīgajā darbīgumā. Tieši otrādi, neskatoties uz pastāvīgo stresu, izjūt baudu no tā, ka, piemēram, ir uzstādījis jaunu rekordu ilguma ziņā, ko pavadījis ofisā. Bet patiesībā problēma pastāv, un jo ātrāk cilvēks to sāk risināt, jo labāk.
Jums noteikti vajag aizdomāties, ja:
1. Darbs jums ir labākās zāles jebkurās dzīves neveiksmēs. Kad kaut kas notiek jūsu dzīvē, tad jūsu dabiskā reakcija – ar visu galvu mesties iekšā darbos.
2. Arī brīvdienās un atvaļinājuma laikā jūs nepārtraukti domājat par darbu, bet naktīs pirms iemiegat domājat, kā to vai citu lietu izdarīt labāk.
3. Pēc darba jums grūti pārslēgt domas uz kaut ko citu un dažkārt jūs pat nevarat aizmigt, domājot par to, ko un kā darīsiet rīt darbā.
4. Atpūtas laikā jūs esat satraukts un nevarat atbrīvoties, bet īstu baudu jums sniedz tikai darbs.
5. Jūs pavadāt darbā ievērojami vairāk laika, nekā tas paredzēts jūsu darba līgumā, un jums par to nemaksā. Turklāt jūs izjūtat vainas apziņu, ja jums vajag aiziet no darba laikus.
6. Ja gadās piespiedu atpūtas periods, tad jūs izjūtat diskomfortu no tā, ka neko nedarāt. Jums šķiet, ka jūs neizpaužat sevi pietiekami, kā tas pienākas jebkuram kārtīgam cilvēkam, kurš grib dzīvē kaut ko sasniegt.
7. Sociālie pasākumi, piemēram, ballītes, kopā ar draugiem kino apmeklēšana jums šķiet garlaicīgi un nevajadzīgi («Tukša laika nosišana!»), bet izklaides reklāmas jūs tikai satrauc. Jūs neklačojaties ar kolēģiem un neejat dzert kafiju uz kafejnīcu, jo tas viss arī ir saistīts ar vainas apziņu par to, ka jūs nestrādājat.
8. Pēdējos 2 gadus jūs ne reizi neesat bijis atvaļinājumā un neplānojat.
9. Jums grūti kontaktēties ar ģimeni, jo darbs jums ir daudz svarīgāks, nekā tas, kas notiek mājās. Un jūs labāk izlaidīsiet romantiskas vakariņas ar vīru, nekā atsacīsieties pastrādāt svētdienā.
10. Darbs – tā ir vienīgā vieta, kur jūs jūtaties pilnvērtīgs cilvēks. Pārējā laikā jums ir grūti kontaktēties ar apkārtējo pasauli.
11. Panākumi darbā – tas ir vienīgais jūsu pastāvēšanas kritērijs, ja darbā kaut kas nav tā, tad jums ir sajūta, ka visa jūsu dzīve iet uz leju.
12. Jūs ciešat no perfekcionisma un maniakāli cenšaties sasniegt pilnību visā, lai arī to ne vienmēr vajag.
Darbaholisms nerodas pēkšņi tukšā vietā: parasti šī atkarība attīstās ilgi, un tās formēšanās norit vairākās stadijās. Sākumā cilvēks vienkārši paliek mazliet ilgāk darbā un vairāk domāt par to. Šajā etapā to ir grūti saistīt ar darbaholismu, jo visiem mēdz būt periodi, kad darbs prasa papildus uzmanību.
Vēlāk, ja laikus neapstājas, cilvēks sāk arvien vairāk un vairāk pievērsties darbam, atstājot novārtā personīgo, sociālo dzīvi, pat savu veselību. Parādās pirmās problēmas ar veselību, kas izpaužas kā miega traucējumi un hronisks nogurums.
Darbs, kā narkotikas, iztukšo organismu, bet cilvēks vairs neko nevar iesākt – viņam ir vajadzīga jauna „deva”. Turklāt šī „deva” tāpat kā narkomānam ar katru reizi ir nepieciešama lielāka – darbaholiķis labprātīgi uzņemas vairāk darba, strādā arī brīvdienās, uzņemas papildus pienākumus.
Dažkārt cilvēks tā dara, lai sodītu sevi par labi pavadītu brīvdienu – viņš mokās ar vainas apziņu no tā, ka nav patērējis savus spēkus un pozitīvo enerģiju darbam.
Ja darbaholismam vēl pievienojas perfekcionisms, tad vispār sanāk nāvējošā deva, un slimais riskē papildināt japāņu rindas, kuru karjera beidzās ar nāvi. Un beidzot pēdējā darbaholisma pakāpe – tā ir tad, kad sākas nopietnas problēmas ar veselību un psihi. Cilvēks vairs nav spējīgs efektīvi strādāt – viņš ir iztukšots gan morāli, gan fiziski.

Vai vajag ārstēt darbaholismu?

Darbaholisma sekas, kā zināms, ir ļoti bēdīgas. Labākajā gadījumā cilvēks uzraksta darbā atlūgumu uz paša vēlēšanos un aizbrauc ārstēt nervus uz kaut kurieni, piemēram, Taizemi, lai pēc tam atgrieztos atpūties, apgaismots un adekvātāks attieksmē pret darbu.
Sliktākajā gadījumā, būdams iztukšots, viņš pamazām sāk pildīt savu darbu sliktāk un sliktāk, kaut gan darba stundu skaits nesamazinās. Turklāt viņš apzinās, ka darbu paveic slikti, bet izdarīt labāk nepietiek ne spēka, ne motivācijas.
Norit tā sauktā „profesionālā izdegšana”. Rezultātā sākas, protams, reālas, nevis izdomātas problēmas darbā, darbaholiķi atlaiž, bet viņam tā ir nopietna trauma (mēs atceramies, ka darbaholiķim tieši darbs bija pilnvērtības rādītājs).
Dažkārt tas var pilnībā salauzt cilvēku, un viņš var visu atlikušo dzīvi sevi uzskatīt par neveiksminieku, kas nespēj izturēt „normālu darba slodzi”.
Ja darbaholisma sekas ir profesionālā izdegšana, tad palīdzēt cilvēkam var tikai ilgstoša atpūta un, iespējams, pat profesijas maiņa. Sanāk paradokss, ka pārmērīga sevis ielikšana darbā var attālināt no veiksmīgas karjeras, nevis pietuvināt.
Ja tas jūs nepārliecināja, ka no darbaholisma vajag atbrīvoties, tad padomājiet par veselību.
Pirmkārt, regulāras pārslodzes paaugstina sirds un asinsvadu slimību risku. Ja jums nav bailes nomirt 30 – 40 gados, tad padomājiet par to, cik nepatīkami būs ierobežot sevi tikai tāpēc, ka jums ir slima sirds.
  • Bez tam darbaholiķi slimo ar kuņģa zarnu trakta slimībām, redzes traucējumiem, kā arī ir problēmas ar vestibulāro aparātu. Otrkārt, darbaholisms ļoti negatīvi ietekmē ārējo izskatu: priekšlaicīga novecošanās, liekais svars, ādas problēmas, nepareiza stāja – tās visas ir ļoti dabīgas sekas pēc 12 stundu darbadienas.
  • Vēl briesmīgāk ir tas, ka darbaholisms var sagraut ne tikai karjeru un veselību, bet pilnībā izraut cilvēku no sociuma, atņemt draugus, ģimeni. Taisnība ir tā, ka darbaholisms dažkārt ir nevis iemesls, bet sekas tādai problēmai kā nespējai adaptēties sabiedrībā un veidot attiecības. Darbs šajā gadījumā ir tikai veids, kā aizbēgt no problēmas.
  • Starp citu, ja ņem to pašu Japānu, tad darbaholiķi tur galvenokārt ir vientuļi vīrieši ap 30 – 40 gadiem, turklāt viņi tādi kļuvuši savas neveselīgās kaisles pret darbu dēļ. Situācija Uzlecošās saules zemē ir tik katastrofāla, ka japāņi sāka organizēt biznesu cilvēku izīrēšanā, kas pēc jūsu vēlmes atveidos jūsu draugus un radiniekus.
  • Protams, galvenie klienti – darbaholiķi. Izīrēt var jebko – sievu, vīru, mīļāko un pat veselu ģimeni! Piemēram, japāņu vīriešiem ļoti populārs ir pakalpojums „ģimene uz stundu”: par 700 dolāriem var izīrēt uzreiz visu ģimeni.
    „Sieva” sagaidīs no darba, pabaros un uzklausīs, bet bērni nosauks par tēti un iepriecinās ar skolas atzīmēm. Nākamajā vakarā viņš atgriezīsies savā tukšajā vecpuiša dzīvoklī, apēdīs supermārketā nopirkto bento vai skumji pagrauzīs Doširaku (starp citu, ne jau velti ātri pagatavojamās putras tika izgudrotas Japānā – ideāls izgudrojums darbaholiķim) un dosies gulēt uz auksto gultu... domāt par darbu.
    Tas ir Japānā, tas ir tālu un tas attiecas uz vīriešiem, bet... pie mums sievietes jau sen strādā līdzvērtīgi vīriešiem. Viņas veido karjeru, uzsāk savu biznesu un iegūst ne tikai bagātību, bet arī tādas dzīves nepilnības.
    Tieši veiksmīgo no profesionālā skata punkta sieviešu vidū ir daudz vientuļu sieviešu, un ne jau tāpēc, ka viņas nav skaistas, bet tāpēc, ka darbs apmierina visas vajadzības.
    Tā kā nav izslēgts, ka nākotnē arī pie mums parādīsies tāds pakalpojums kā „vīrs brīvdienām” par 500 dolāriem dienā. Jūs varēsiet izīrēt vīrieti, kas pavada jūs uz restorānu, skaisti jūs apkalpo, būs tētis jūsu dēlam u.tml..
    Starp citu jau šodien ikviena turīga sieviete var sev pasūtīt eskortu – vīrieti, kas par naudu tēlos jūsu mīļāko.
    Kad rodas pārāk daudz darba, tad daudzas īstas lietas nākas aizvietot ar surogātiem: fast-food ģimenes vakariņu vietā un fast-sex mīlestības vietā. Vai tas ir tā vērts?

    Ielādēja:Lietotājs offline Kleoo
    Vidējais vērtējums:
    Pievienot komentāru
    Dārgās lasītājas!!!
    Lai saņemtu iespēju pievienot savus komentārus tekstiem, forumiem, receptēm, kā arī iegūt pieeju visiem Kleoo rakstiem un forumiem, piedalīties konkursos, vinnēt vērtīgas balvas, draudzēties ar citām Kleoo lasītājām un apmainīties ar jaunumiem privātā sarunā, ka arī izmantot visas Kleoo priekšrocības, Jums jābūt reģistrētam lietotājam. To jūs varat izdarīt ŠEIT.
    Ja Jūs jau esat piereģistrēts lietotājs, Jums jāievada savi dati, tam speciāli paredzētā vietā.

    Lietotāju galerijas


    favorites Pievienot Kleoo.lv favorītos
    Taurenaefekts
    jautras idejas svētkiem
    WDC-1937N 12.40 LVL WDC-7783R 12.40 LVL SC-11222 46.90 LVL
    Galvenā lapa | Kontakti | Reklāma | Noteikumi | Piereģistrēties

    Informācijas izmantošana atļauta citos portālos tikai izmantojot aktīvu saiti www.Kleoo.lv (bez rel=nofollow attributa), tieši pirms vai pēc raksta

    © Marki Group, 2006-2017

    Mūsu portāls izmanto sīkdatnesVairāk informācijas Piekrist