Bērni un vecāki: vai nolemtība?

Kāpēc bērni bieži vien kopē vecāku likteni, viņu uzvaras un neveiksmes, viņu mīlas stāstus un šķiršanās? Ar slimībām un ieradumiem viss ir skaidrs – ģenētika, reizināta ar audzināšanu. Kā rīkoties šajās situācijās? Izrādās, ka vecāki, paši pat to nenojaušot un nevēloties, it kā ieprogrammē bērnos atkārtot viņu likteni. Par to, lūk, mēs šodien arī parunāsim.

Vārds un zodiaka zīme.

Vislielākās iespējas atkārtot viena no vecākiem likteni ir tiem bērniem, kurus nosauc par godu mammai vai tētim un tiem, kas dzimuši vienā zodiaka zīmē ar vecākiem. Bet, ja pirmajā gadījumā bērna dzīvē liela nozīme ir liktenim, tad otrā gadījumā cilvēka dzīvi ietekmē astroloģija, kā arī tā vecāka liktenis, kura zīme ir identiska bērna zīmei.
Piemēram, bērns no bērnības kopē vecāku reakciju tajos vai citos apstākļos, jo tas saskan ar viņa pasaules izjūtu. Un, lai kāda arī nebūtu šī reakcija, tā neizraisa bērnā atšķirtību, neliek viņam aizdomāties, vai viņa vecāki rīkojas labi vai slikti. Bērns „jūt”, ka viņa vecāki rīkojas pareizi un iet ar to tālāk pa dzīvi. Pat bieži vien atkārtotas kļūdas neliek viņam pārskatīt savu uzvedību, savu reakciju, jo viņā jau ir ielikts uzvedības modelis, un no tā ir ļoti grūti atteikties.
Piemēram: jauniete zina, ka viņas mammai bija romāns ar precētu vīrieti, un, veidojoties personībai, vairs nav aktuāls jautājums: var vai nevar veidot attiecības ar to, kuram jau ir sava ģimene. Jauniete vienkārši ņem no dzīves visu, ko viņai piedāvā, viņa bez refleksijas kļūst par precēta vīrieša mīļāko.
Ģimenē, kur vecāki nevis vārdiem, bet savām darbībām pierāda nepieņemamas attiecības ar aizņemtu vīrieti, jaunietei pat prātā neienāktu, ka tādas attiecības ir pieļaujamas. Un pat, ja viņa iemīlētos precētā vīrietī, tad lielākoties gadījumu, viņa ciestu no vientulības, bet nepieļautu romānu ar šādu vīrieti.
Tas pats notiek, kad kāds no vecākiem atļaujas sasniegt mērķi ar nekorektām metodēm. Tas ir, bērns redz, ka viltus, krāpšanās, intrigas ved pie ātra un pozitīva rezultāta un iet pa dzīvi, vadoties no šādiem principiem.
Cita lieta, ja bērns dzimis citā zodiaka zīmē. Tad vecāku uzvedība rada šaubas, liekas nepieņemama, jo bērnam jau pašos pirmsākumos ir ielikts cits raksturs, bērnam ir citas morālās vērtības (sliktākas vai labākas, kā paveicas). Un viņam vienkāršāk ir skatīties uz vecāku uzvedību nepastarpināti, analizējot notiekošo, un tikai pēc tam izlemt, vai ir vērts kopēt vecāku stilu un metodes vai tomēr vajadzētu meklēt patstāvīgu ceļu.

Vecāks – draugs. Tas ir labi vai slikti?

Lielas izredzes atkārtot vecāku likteni ir arī tiem bērniem, kurus ar vecākiem saista draudzīgas un uzticības pilnas attiecības. Tas notiek tāpēc, ka vecāki tiek uztverti kā vecākie biedri, no viņiem bērns ņem piemēru un visā kopē. Bērns bez šaubām atzīst vecākus kā autoritāti, un tā kā galvenokārt pavada laiku nevis ar saviem draugiem – vienaudžiem, bet mājās ar vecākiem, tad lieliski arī orientējas vecāku liktenī. Labi, ja vecāki, būdami draugi saviem bērniem, dzīvo cienīgu dzīvi, ja vadās no mūžīgajām vērtībām, dzīvo pilnvērtīgu, laimīgu dzīvi. Tad arī bērni izaug laimīgi un veiksmīgi. Bet, ja nē? Tad draudzība ar vecākiem kļūst bērnam slazdi. Viņš neapzināti kopē ne tikai uzvedību, bet arī mammas vai tēta likteni.
Tā, draudzība ar vecākiem – tas ir koks ar diviem galiem. Turklāt, bieži vien notiek tā, ka, saņemot no kontakta ar vecākiem to, kas nepieciešams, bērns pārstāj adekvāti uztvert vienaudžus, viņam vienkārši ar tiem nav interesanti un nepieciešamība pēc kontakta arī ir apmierināta. Tāds bērns sākumā ļoti ātri pieaug, bet pēc tam mērķtiecīgi noveco ar saviem vecākiem. Viņš palaiž garām tās pubertātes un jaunības perioda zelta iespējas, kad citi vienaudži strīdas un samierinās, iemīlas un ienīst, iet uz diskotēkām un mācās būt patstāvīgi.
Īpaši grūti klājas tiem bērniem, kas, neskatoties uz savu draudzību ar vecākiem, izjūt mātes un tēva autoritāti, t.i., kaut kādā brīdī viņi jūtas laimīgi izrauties lielajā pasaulē, bet izdarīt to nevar. Tas var notikt, baidoties aizvainot vecākus, un tāpēc ka bērns, it kā vēlas dzīvot savu dzīvi, bet viņš tai pilnībā nav gatavs.
Tāpat „apburtā loka” iemesls mēdz būt tas, ka vecāki uztver savus bērnus kā īpašumu. Tās ir tādas lamatas.
Kā likums, tas apdraud tos bērnus, kas aug nepilnās vai nelabvēlīgās ģimenēs. Turklāt tas skar kā meitenes, tā zēnus. Bērns sākumā kļūst par neizdevušās vecāku dzīves ķīlu, ģimenes laimes surogātu, bet pēc tam pats atkārto savu vecāku, likteni.

Kā izvairīties no vecāku likteņa atkārtojuma.

Te, kopumā, nav tik daudz variantu.
Auj kājas.
Lūk, pirmais variants – atraisīties no vecāku ģimenes pēc iespējas ātrāk. Turklāt ne tikai mazāk laika pavadīt kopā ar mammu un tēti, bet pārcelties dzīvot citur – uz citu dzīvokli, citu pilsētu, citu valsti. Pēc statistikas, tie bērni, kas ilgi dzīvo zem viena jumta ar saviem senčiem, ne tikai atkārto viņu likteni, bet sarežģī to, kas kādreiz noticis ar mammu vai tēti. Piemēram, ja mamma nespēja saglabāt ģimeni, ja izšķīrās, tad meitai ir visas iespējas ne tikai „izšķirties”, bet vispār palikt neprecētai.
Tāpēc, ja meiteni vai jaunieti neapmierina tas, kā izveidojusies viņas vecāku dzīve, tad labāk pēc iespējas drīzāk sākt savu „brīvo peldēšanu”, noīrēt dzīvokli vai iekārtoties mācību iestādes kopmītnēs. Tas nenozīmē, ka vajag ar vecākiem saraut attiecības un aizbēgt no „dzimtas lāsta”. Vajag iemācīties pieņemt pastāvīgus lēmumus un veidot savu dzīvi atbilstoši saviem priekšstatiem, nevis paļauties uz savu vecāku padomiem un lēmumiem. Dzīves pieredze katram ir sava, ja orientēties uz padomiem, ko devuši vecāki, balstoties uz savu pieredzi, tad arī rezultāts var būt tāds pats, kā mammai un tētim – bērns kārtējo reizi atkārtos viņu likteni.
Izplatīts ir viedoklis, ka mamma sliktu padomu nedos, un daudzos gadījumos tas tiešām tā arī ir, jo mamma ar sirdi jūt, kas būs labāk viņas bērnam. Taču, ja mammas dzīve nav izveidojusies īpaši veiksmīga, padomi var arī kaitēt. Bez tam, mūsdienu realitāte diktē mums jaunas lēmuma iespējas, ar daudzām var tikt galā, izmantojot novatoriskas metodes, izmantojot civilizācijas sasniegumus un psiholoģiskās metodes. Bet tas ne vienmēr ir saprotams mūsu vecākiem.
Analizē to.
Vēl kāda iespēja izvairīties no vecāku likteņa – sava likteņa un savu vecāku likteņa analīze. Vajag skaidri apzināties, kas nepatīk mammas un tēta liktenī, un izvairīties no tādiem lēmumiem, tā uzvedības modeļa, kas noveduši pie šāda vecāku stāvokļa. Taisnība, to ir grūti izdarīt, un bez uzticības pilnas sarunas ar vecākiem par viņu pagātni neiztikt, jo vajag ne tikai atcerēties, kā un ar kādām darbībām vecāki reaģēja uz to vai citu notikumu, bet arī skaidri zināt, kas viņus tad motivēja rīkoties tā vai citādi.
Piemēram, jauniete baidās, ka viņai, tāpat kā mammai, pēc dažiem laulībā pavadītiem gadiem vajadzēs šķirties. Tad, lūk, šis ir gadījums, kad vajag savākt vienkopus visus iemeslus, kāpēc vecāki izšķīrās, izdarīt savus secinājumus un neuzkāpt uz tā paša grābekļa.
Jūs, protams, varat teikt, ka mamma varēja izšķirties no tēva viņa hroniskā alkoholisma dēļ vai pastāvīgās krāpšanas dēļ. Bet vai tad viņa pirms tam nepamanīja, ar ko viņa precas? Ne vēlme uz alkoholu, ne vēlme meklēt citas sievietes pati no sevis nerodas. Tas viss jau bija pirms laulības, vai izveidojās reakcija uz sievietes uzvedību.
Tā kā, ja jūs, piemēram, skaidri zināt, ka jūsu mammas laulību negatīvi ietekmēja viņas radinieki vai jūsu tēva radinieki, tad pēc laulībām pat nemēģiniet dzīvot kopā ar saviem vai vīra vecākiem, kaut vai lieniet no ādas ārā, bet īrējiet paši savu dzīvokli.
Vai, ja jūsu tēvs mīlēja lietot spirtotos dzērienus, tad meklējiet sev vīrieti, kas vispār nelieto alkoholu, nevis mieriniet sevi ar domu, ka pēc laulībām jūsu vīram radīsies citas vērtības (no kurienes gan pēkšņi?).
Vispār, negaidiet, kamēr tas, ko jums negribas atkārtot no savu vecāku dzīves, uzradīsies jūsu dzīvē, tikai vēl spilgtāk un pamatīgāk. Neļaujiet apstākļiem nokārtoties līdzīgā veidā. Neejiet to pašu ceļu, kuru gāja jūsu vecāki. Tad jums ir visas iespējas izvairīties no savu vecāku liktens atkārtojuma.