Vecuma starpība: kad vīrietis vecāks.

Dažāda gadu starpība attiecībās – tas nebūt nav pagājušā gadsimta 60. gadu seksuālās revolūcijas sekas. Tāda parādība novērojama visā cilvēces attīstības vēsturē. Taču, ja agrāk tādas laulības tika slēgtas mantkārības nolūkos (dinastiju savienības, viena laulātā labklājības stiprināšana uz otra rēķina), tad XX gadsimtā pasaulē ir daudz nevienlīdzīgu vecuma ziņā laulību, kas balstītas uz patiesām jūtām.
Protams, izvēloties otru pusīti, materiālā puse nav pazudusi. Jaunās meitenes joprojām tiecas noķert bagātus „tētukus” un ar viņu palīdzību apmierināt savas materiālās prasības. Taču bieži ir gadījumi, kad izveidojas dziļas un patiesas jūtas starp jaunu meiteni un nobriedušu vīrieti.
Ar kādām grūtībām nākas saskarties, ja jūsu izvēlētais ir daudz vecāks par jums? Kāpēc nobrieduši vīrieši izvēlas sev daudz jaunākas sievietes? Vai iespējama veiksmīga tāda veida savienība?

Pirmais stāsts: Aleksandrs (51) un Olesja (20)

Viņš bija pasniedzējs universitātē, bet viņa – aspirante. Viņš lasīja lekcijas par Šilleru, bet viņa sēdēja pirmajā solā un aizrautīgi klausījās viņā.
Kad viņš tika nozīmēts par viņas zinātniskā darba vadītāju, viņi satuvinājās, ilgi vakaros sēdēja „Alma - mater” kafejnīcā, apspriežot literatūru, mākslu, filozofiju. Visticamāk, sprieda Aleksandrs, bet Olesja aizrautīgi klausījās.
Viņiem nebija kur steigties: Olesju gaidīja čīkstošā gulta kopmītnēs, bet Aleksandru – vecpuiša vientulība ar nemazgātu trauku kalnu un negludinātu veļu.
Aleksandrs bija precējies divas reizes un divas reizes šķīries. Pirmā sieva viņu pameta ar gadus vecu meitiņu uz rokām, bet otra, lai kā arī necenstos, nespēja kļūt māte svešam bērnam. Tad Aleksandrs pilnībā veltīja savu dzīvi rūpēm par meitu.
Kad viņš sasniedza piekto desmitu, viņa meita iemīlējās un apprecējās. Tēvs cik vien varēja palīdzēja jaunlaulātajiem, bet satikās diezgan reti. Aleksandrs pievērsās zinātniskajai darbībai, aizstāvēja doktora disertāciju, ieguva katedras vadītāja amatu.
Un tāds plikgalvains profesors ar siltu smaidu un vientuļām acīm ielauzās bārenes Olesjas dzīvē. Viņu audzināja vecmāmiņa. Kad viņa nomira, Olesja no dzimtās pilsētas aizbrauca mācīties uz Maskavu. Eksistēja nabadzībā un sapņoja rakstīt scenārijus kinofilmām.
Pakāpeniski „Alma - mater” diskusijām pievienojās viesošanās kino uz retro klasiku. Kinoteātris kļuva par Aleksandrs un Olesjas mīļāko vietu. Tieši tur, kafejnīcā, pirmo reizi notika viņu izskaidrošanās.
«Redziet, Olesja, es vairs neesmu jauns, bet Jūs man ļoti patīkat…» Olesja klusēja. Viņa vispār bija mazrunīga. Bez liekiem vārdiem ļāva sevi noskūpstīt, aizvest sevi uz dzimtsarakstu biroju, ietērpt baltā kleitā un ievest savā dzīvoklī. Pēc deviņiem mēnešiem viņa dzemdēja dēlu, bet pēc trīs gadiem kļuva par Aleksandra semināristi. Nesen viņi kopā uzrakstīja scenāriju kāda talantīga režisora kinofilmai. Aleksandrs un Olesja dzīvo draudzīgi un ciena viens otru.
Psihologa viedoklis:
- Daudziem jauniem cilvēkiem, kas aizbraukuši no mājām mācīties vai pazaudējuši ģimeni, ir raksturīgi meklēt paziņu lokā cilvēkus, kas varētu aizvietot vecākus.
Gluži kā cilvēkam briedumā, kas dzīvojis tikai savai meitai, nepieciešama jauna emocionāla pieķeršanās, kuru daudzi atrod darbā, profesijas nomaiņā, vaļaspriekā vai, kā Aleksandrs , jaunās ģimenes attiecībās.
Tāpēc tieksme vienam pret otru ir pilnībā likumsakarīga. Lielākās grūtības, kas bija jāpārvar šim pārim šajā stāstā – stingras subordināras attiecības atbilstoši viņu statusam – pasniedzējs un aspiranti.
Statusa starpība var apgrūtināt ģimenes attiecību veidošanu pirmajā etapā. Bet mūsu varoņi to pārvarēja.
Turpmāk, kā man šķiet, viņiem var rasties problēmas. Jā, pirmajā laikā viņi ir laimīgi, bet kaut kad Olesja pieaugs un pārstās klusēt.

Otrais stāsts: Deniss (44) un Aņa (17)

Viņš – pazīstams roka dziedātājs, viņa – skolniece. Viņš – bijušais narkomāns, uzdzīvotājs, kas nomainījis vairākus desmitus sieviešu, viņa – nevainīgs bērns, „nevainības eņģelis”. Viņam jau pāri 40, bet viņa vēl nav sasniegusi divdesmit.
Aņu vienmēr saistījušas radošas personības. Tā, pirmā viņas mīlestība bija ielu mākslinieks, kas zīmēja ainavas blakus parkā. Kādu dienu skolas biedri pierunāja viņu aiziet uz roka koncertu, kur viņa arī iepazinās ar Denisu.
Deniss nesen nosvinēja savu 44. dzimšanas dienu. Divdesmit gadus atpakaļ radiotehniskās fakultātes abiturients atgriezās no armijas dzimtajā ciemā Sverdlovskā un iekārtojās rūpnīcā, pelnot kapeikas.
Rūpnīcu drīz vien slēdza, vajadzēja rūpēties par sievu un tikko dzimušo meitu. Lai pabarotu ģimeni, Deniss kopā ar draugiem izveidoja mūzikas grupu, kas līdzinājās Rietumu populārajiem kolektīviem.
Jau pēc 5 gadiem viņi kļuva neticami populāri un pelnīja lielus honorārus.
Lai sniegtu koncertu pēc koncerta, rakstītu jaunas dziesmas, Denisam bija vajadzīgs dopings, viņš sāka lietot narkotikas. Sieva viņu padzina no mājām, un Deniss turpmākos gadus mētājās no vienas meitenes dzīvokļa uz nākamās meitenes dzīvokli, notriecot visu naudu narkotikām un skaistai dzīvei. Ar vienu tādu meiteni viņš apprecējās. Pēc gada – atkal uz dzimtsarakstu biroju, tad vēl un vēl. Deniss mērķtiecīgi novecoja, bet katra nākamā sieva bija jaunāka par iepriekšējo un vilka no viņa naudu.
Un tad pēkšņi uzradās cilvēks, kura dēļ Deniss iegūlās narkoloģiskajā dispanserā, atteicās no spirtotajiem un, beidzot, nopirka dzīvokli galvaspilsētā.
Divdesmit gadus vecā Jevgēnija burtiski atgrieza Denisu dzīvē, taču viņu laimei nebija ilgs mūžs: ārstu kļūdas dēļ Jevgēnija dzemdībās nomira, arī bērnu neizdevās glābt.
Pēc viņas nāves Deniss, pretēji gaidītajam, turpināja dzīvot veselīgi, centās izveidot personīgo dzīvi. Viņš satikās ar jaunām meitenēm, un par kārtējo mīlestības objektu kļuva Aņa.
Kaut gan nē, Deniss nemaz viņu neuzskatīja par vienu no daudzajām, viņam šķita, ka viņš viņu patiešām mīl. Muzikantu nemaz nemulsināja lielā gadu starpība, viņš visu apdomāja par sevi un par viņu: Aņa pabeigs skolu, viņš palīdzēs viņai iestāties institūtā, bet pēc tam viņa sēdēs mājās, kā Jevgēnija. Viņš rakstīs dziesmas, veltot tās tikai Aņai.
Kad Deniss bija Maskavā, viņi satikās gandrīz katru dienu. Viņš apbrīnoja viņas skaistumu un jaunību, bet Aņa … Aņa nekā nespēja izprast savas jūtas. Sākumā viņai šķita, ka viņa viņu mīl, pēc tam viņu sāka kaut kas vilcināt. Viņai priekšā bija izlaiduma eksāmeni, un Aņa bija pilnībā nodevusies mācībām. Deniss uzstājīgi zvanīja, meklēja tikšanos.
Aņa bija uz nervu sabrukuma robežas, kad vērsās pie psihologa. Speciālists palīdzēja viņai saprast sevi. Aņa saprata, ka nekad nav mīlējusi Denisu. Viņai patika, kā viņš par viņu rūpējās, patika justies pieaugušai blakus viņam, un viņa ļoti baidījās no viņa pagātnes un nebija gatava nopietnām attiecībām.
Psihologa viedoklis:
- Attiecību sākumā ļoti svarīgi iepazīt vienam otru, sakārtot emocionālo kontaktu, bet tam nepieciešams iepazīt cilvēku, nevis dzīvot savās fantāzijās par viņu.
Partneris attiecībās jutīsies falšs, ja viņu centīsies pārveidot, nolikt svešā vietā, neļaujot pašam šajās attiecībās atrast savu jēgu.
Deniss mīlēja nevis Aņu, bet sevi blakus viņai. Viņš gribēja visu sākt no gala, bet nesaprata, ka Aņa nav Jevgēnija un ka vajag ņemt vērā tā cilvēka domas un jūtas, ar kuru gatavojies kopā dzīvot.
Aņa nevarēja samierināties ar to, ka viņai šajās attiecībās bija maz vietas, nevis ar Denisa pagātni.
Pirmajā plānā bija Deniss un viņa vēlme kārtējo reizi visu sākt no gala.

Trešais stāsts: Marats (45) un Marina (22)

Medicīnas fakultātes abituriante Marina sapņoja par savas klīnikas atvēršanu. Pēc institūta beigšanas viņa iekārtojās par ķirurga asistentu galvenajā pilsētas slimnīcā. Reiz uz operāciju atveda autokatastrofā cietušu vīrieti.
Tas bija Marats, vietējais biznesmenis, septiņu veikalu tīkla īpašnieks. Marina par viņu rūpējās visu ārstniecības laiku. Tā bija mīlestība, ja ne no pirmā acu skatiena, tad no otrā noteikti. Divas nedēļas pēc izrakstīšanās no slimnīcas viņš meiteni bildināja.
Pēc 3 gadiem viņiem jau bija divi bērni, bet bizness deva četras reizes lielāku peļņu nekā iepriekš. Marina no sirds priecājās par vīra panākumiem, bet nepārstāja sapņot par savu klīniku.
Taču tikko viņa par to ierunājās, Marats vai nu atjokoja, vai mainīja tēmu. Reizi no reizes atbildes kļuva arvien kategoriskākas, un Marinai nācās samierināties ar to, ka viņas sapnis nekad nepiepildīsies.
Pakāpeniski viņu vidū izzuda iepriekšējais siltums. Tikai bērni atturēja viņus no šķiršanās, bet emocionālajā plānā šķiršanās jau bija notikusi. Abiem bija aizraušanās ārpusē. Galu galā viņi izšķīrās, un Marina ar bērniem pārcēlās dzīvot pie vecākiem.
Par saņemto naudu pēc šķiršanās viņa beidzot atvēra savu klīniku. Neskatoties uz aizņemtību, Marina atrada laiku gan bērniem, gan personīgajai dzīvei. Bet Marina joprojām mīlēja Maratu, bet viņš nevarēja aizmirst Marinu.
Reiz, atgriežoties no skolas, vecākais dēls pakļuva zem mašīnas. Bailes par dēla dzīvi no jauna satuvināja šķirtos dzīves draugus. Marats atzinās, ka viņu pārsteidz tas, kā Marina, neskatoties uz aizņemtību, paspēj parūpēties arī par bērniem.
Viņš teica Marinai to, ko nekad agrāk nebija paudis. Pēc tam, kad Marata tēvs pameta māti un viņu, māte strādāja četros darbos, lai uzturētu un izskolotu Maratu: kad viņam bija 17, māte nomira.
Tāpēc Marats neapprecējās jaunībā, kad viņam vēl nebija pietiekami naudas: viņš gribēja, lai viņa sievai nav jāstrādā, bet var rūpēties par bērniem.
Marina joprojām mīlēja vīru, tāpēc prata viņu saprast un piedot. Viņi atkal apprecējās, un tagad pārvalda veikalu tīklu un atsevišķas klīnikas savā reģionā. Marats un Marina – ir ne tikai mīloši dzīves biedri, bet arī rūpīgi vecāki un biznesa partneri.
Psihologa domas:
- Ja viens otram neuzticas un pastāv „aizliegtās” tēmas, tādas kā Marata bērnības pārdzīvojumi vai tēma par profesionālo realizāciju, kas Marinai tika atteikts, vienmēr kaitē mīlas attiecībām.
Ir ļoti svarīgi sadzirdēt otru cilvēku un izveidot tādas attiecības, kurās laulātie varētu dalīties cits ar citu visā, kas viņus satrauc.
Iespējams, mūsu varoņiem gadu starpība traucēja izstrādāt komunikācijas taktiku. Iespējams, Marina nejautāja par atteikuma iemesliem, bet Marats necentās tos izskaidrot.
Taču zināmi apstākļi, bailes par sava dēla dzīvību, palīdzēja viņiem atvērties un atkal kļūt par sievu un vīru.

Vai iespējama laime?

Kur gan ir laimes noslēpums attiecībās, kā ir ar lielo gadu starpību? Kopumā, rekomendācijas stipri neatšķiras no tām, kuras parasti dod partneriem – vienaudžiem.
Pirmkārt, svarīgi mīlēt cilvēku, nevis savas fantāzijas par viņu. Diemžēl dzīvē viss notiek pretēji. Vēloties otram izdarīt labu, mēs nejautājam viņu viedokli, nejūtam to, ko jūt viņš – rezultātā labajām vēlmēm tikai kaitējam.
Lai no tā izvairītos, vajag iemācīties izvirzīt priekšplānā nevis savas iedomas par cilvēku, bet pašu cilvēku. To arī sauc par mīlestību.
Otrkārt, vajag iemācīties ne tikai izteikt savas emocijas, bet arī ieklausīties (un sadzirdēt) otru cilvēku. Bieži vien mēs tikai dzirdam paši sevi. Tās ir ne tikai mūsu egoisma sekas, bet vēlme rīkoties pareizi. Pareizi, dabīgi, no mūsu skata punkta. Bet divu cilvēku attiecībās taisnība ir abiem un abi arī kļūdās. Tikai, iemācoties atrast kompromisu un sajūtot otra cilvēka vēlmes, būs savstarpēja sapratne.
Treškārt, vajag izveidot attiecības, kur ir uzticēšanās un nav noklusējumu. Visi noslēpumi kādreiz uzpeld. Tāpēc, ja plānojat veidot ģimeni, tad esiet atklāti un godīgi attieksmē pret savu izvēlēto.
Pretējā gadījumā jūs riskējat izsaukt partnerī neuzticēšanos vai pat nodevības izjūtas.
Ceturtkārt, vajag izvairīties no hierarhijas. Neskatoties uz gadu starpību un sabiedrisko stāvokli, laulībā partneriem ir jābūt vienlīdzīgās pozīcijās. Ja tā nebūs, tad pakļautais dzīves draugs jutīsies apdalīts un apzagts.
Atkarība no otra cilvēka ,sekmēs naidu un turpmāk tikai šķiršanos.
Ja esat atraduši jūtu, interešu un uzskatu balansu, tad jūsu laulība būs veiksmīga.