Negribu būt par pamāti!

Otrās laulības nebūt nav retums. Bet kopā ar mīlestību jaunlaulāto dzīvē bieži ienāk arī viņu bērni no pirmās laulības. Ko darīt? Kā kļūt par mīlētu pamāti, atrast kontaktu ar svešiem bērniem un neļaut viņiem sabojāt pašas laimi? Par to šodien pastāstīs Kleoo.lv.

Saka, ja mīli cilvēku, tad noteikti iemīlēsi arī viņa bērnu, jo bērns jau nav vainīgs pie pieaugušo problēmām. Vienīgais, ko viņam vajag – tā ir mīlestība un maigums. Protams, vajag daudz pacietības un daudz mīlestības, lai svešs kļūtu savs. Bet, ja cilvēkam ir plaša dvēsele, tad pietiks visiem. Apmēram tā domā sieviete, kad saista savu dzīvi ar vīrieti, kuram jau ir bērni no pirmās laulības.

Tas viss ir saprotams teorētiski, kamēr nesaskaries ar šo problēmu tiešā veidā. Lūk, tad vispārīgās frāzes, lozungi un padomi pēkšņi kļūst vienkārši smieklīgi, jo katru dienu nākas rīt aizvainojumu, slāpēt sevī modušos greizsirdību, nepatiku un pat dusmas pret svešo dēlu vai meitu. Un rodas vainas izjūta, vedinot uz antipedagoģisku rīcību, nodarot bērnam ļaunumu.

Iedomājieties sevi bērna vietā

Sieviete vēlas radīt harmoniju un saskanīgu ģimeni, kur visiem būtu labi. Gan saviem, gan svešiem, gan vīram, gan sievai, gan bērniem, gan pieaugušajiem. Viņa ir patiesa un ļoti mīl savu vīru, kuram jau ir pagātne. Viņa saprot, ka viņš nav spējīgs no viņas atteikties un ir gatava, lai kas arī nebūtu iemīlēt viņa pagātni viņa bērnu izskatā.

Vispirms, cieniet tādu vīrieti, jo viņš nav izsvītrojis no savas dzīves savus bērnus, izjūt pret viņiem atbildību, mīl viņus. Starp citu, tā ir ķīla tam, ka viņš vēlāk mīlēs tāpat arī jūsu kopējos bērnus un jūs pašu.

Otrkārt, gatavojieties tam, ka jums vajadzēs pieņemt viņa bērnus tādus, kādi viņi ir. Jebkurā gadījumā, pat ja viņi ir līdzīgi eņģeļiem un nekaitina jūs, pirmkārt viņi jums būs sveši. Visu ceļu, kuru īstā māte nostaigā iznēsājot bērnu, dzemdējot un rūpējoties par viņu, jums nāksies iziet domās.

Izdosies tas ne uzreiz, bieži vien paiet daudzi gadi, lai satuvinātos un nav nekādu garantiju, ka, pieliekot daudz spēka, upurējot kaut ko, atņemot kaut ko no sevis, aizturot savas vēlmes, iegūsiet to, ko vēlaties. Bērni ir neparedzamas būtnes. Un savi dažkārt kļūst pilnīgi sveši. Un ko teikt par pieņemtajiem?

Un tomēr jūs atrodaties daudz izdevīgākā un daudz spēcīgākā pozīcijā nekā bērns. Viņš ir cietējs, jo stāv uz izjukušās ģimenes gruvešiem, kur bija mamma, tētis un viņš, un tas viss tika dēvēts par ģimeni. Tagad palikušas pāri lauskas:

Aizvainota, nelaimīga, agresīvi noskaņota pret jums viņa īstā māte, kura ļauj interpretēt notikumus atkarībā no viņas audzināšanas līmeņa. Protams, ne jau labvēlīgi jums.

Ir nodevējs – tēvs, kurš atradis mātei aizvietotāju un pret kuru bērns izjūt pretrunīgas sajūtas – no naida līdz žēlumam.

Ir pats bērns, kurš ilgu laiku bija instruments cīņā starp vecākiem. Ar viņa jūtām manipulēja. Viņš bieži jutās vientuļš, atstumts un izjuta pilnīgu vienaldzību no vecāku puses, kas pārņemti ar savām problēmām. Viņš ir apjucis un dusmīgs.

Un esat jūs – ienaidnieks numur viens, cilvēks, kurš pēc bērna, viņa mātes un radinieku domām, ir vaininieks visās bēdās. Un vienīgā izeja jums – parādīt sevi no labās puses, t.i., kļūt par to, ko bērns grib redzēt pieaugušajos: labs draugs, mierīgs un gudrs padomdevējs, viņa interešu aizstāvētājs, pozitīvais piemērs augot.

Jūs arī stāvat uz gruvešiem, kaut gan drīzāk uz apbūves gabala. Var uzcelt būdu, baraku, kopmītni … Vai jaunu ģimenes templi, kur katrs var atrast sev vietu. Tieši tā – vietu sev. Savu vietu! Tajā skaitā arī jūsu vīra bērni no iepriekšējās laulības. Ja jūs viņiem nepiemeklējat pat mazāko kambarīti, esiet gatavi tam, ka kādu dienu viņi bezceremoniāli ielauzīsies jūsu guļamistabā, viesistabā, jūsu dzīvē, lai sagrautu visu radīto jau pašā saknē. Tāpēc jums – vispirms, pašai sev – vajag noteikt šo vietu.

Nosakiet savu lomu savā ģimenē

Kas jūs būsiet ģimenē?
Sieviete, kas gatava kļūt par sava vīra bērnu māti?
Varbūt, māte Terēze visiem viņa radiniekiem?
Vai varonīga draudzene, kura labprātīgi uzņemas uz sevis viņa izpirkuma lūgšanas attiecībā pret pamestajiem bērniem?
Varbūt jums patīk būt par mērķi sāpīgām bultām, kuras raida viņa bērns, bijušie un esošie radinieki, kuri ir burtiski eksaminatori, pārbaudot jūsu gatavību un spējas žēlsirdībai?

Bet vai jums no ādas jālien laukā, lai parādītu savus centienus, pašapzinīgumu, labsirdību un daudzas citas labās īpašības. Tad gatavojieties maksimālai atdevei un minimālai pateicībai no viņu puses, jo viņi būs pārliecināti, ka jums, lai izpirktu briesmīgo vainas apziņu, kura noslēdzās mīlestībā pret vīru, tas viss ir noteikts pēc protokola. Visi jūsu centieni tiks uzņemti kā paši par sevi saprotami.

Padomājiet: vai jums gribas kļūt par aukli, virējai, atbildīgai par visu, kas skar jūsu vīra, viņa bērnu un bijušās sievas tagadni, pagātni un nākotni?
Vai jūs pati gribat būt sava tempļa saimniece, kura cer uz uzmanību un mīlestību? Un ir pelnījusi to, jo patiesi vēlas veidot pozitīvas attiecības un iemīlēt sava vīra bērnus.

Centieties uzreiz noteikt savu lomu, tad jums nevajadzēs liekulīgi mainīt maskas.

Kā nekļūt par bērna ienaidnieku?

Grūti pateikt, kāda vecuma bērnam jābūt, lai ātri un harmoniski ieaugtu jaunajās attiecībās, pierast pie pamātes un pieņemt viņu. Daudzi saka, ka labi pieņemt ir zīdaiņus.

Citi uzskata, jo vecāks bērns, jo apzinīgāka un pacietīgāks, jo daudz ko saprot. Bet no otras puses, sāpīgākas pretrunas un nesaskaņas ar vienaudžiem, tāpēc ka uztver viņa izlēcienus un asumu kā apzinātu un mērķtiecīgu naidu.

Taču arī mazam bērnam, tāpat kā pusaudzim, svešinieka atstumšana notiek zemapziņas līmenī. Viņus vada greizsirdība, kuru nav iespējams kontrolēt pat pieaugušajam.

Visas savstarpējo attiecību grūtības ar bērniem ir atkarīgas ne tikai no tā, ka pie viņiem ir jāpierod un ir jāiemācās pieņemt un mīlēt. Viņus vajag pārliecināt tajā, ka jūs neesat viņa ienaidnieks un vienlaikus audzināt, un ievirzīt vajadzīgajā straumē.

Mācēt pateikt „Nē”!
Atrast sevī spēkus, lai nosargātu savas tiesības!
Aizsargāt savu mīlestību un tiesības uz savu viedokli. Ticēt sev un cienīt sevi.

Tik grūti ir to visu saglabāt, kad sirds plīst vai pušu no aizvainojuma, bet visi centieni ir bezjēdzīgi. Bērni, izmantojot vecāku nesaskaņas, neklausa un uzstāj uz savu viedokli, un tas tiek uzskatīts par pilnīgi dabisku rīcību. Viņiem piemīt spēcīgs ierocis, kas iedarbojas uz iestrēgušo vecāku vainas apziņu. Viņi ļoti veiksmīgi uzķer apjukuma brīžus, vājās vietas, kas ļauj viņiem manipulēt ar mums. Turklāt nejūt riebumu pret šantāžu un izdomātajiem meliem, lai tikai iegūtu iecietības pozīciju attieksmē pret sevi un iegūtu varu.

Dažkārt bērni to dara neapzināti. Pieaugot, viņi nožēlo savas impulsīvās rīcības. Tikai aizvainotie vecāki uzņem viņu nesavaldīgo rīcību nopietni, iekļaujas spēlē un izaug milzīga savstarpējo aizvainojumu, pretenziju, noklusējumu siena, kuru sagraut var tikai sprādziens. Uz to tad bērni arī spekulē, lai tiktu vaļā no ienaidnieka jūsu izskatā.

Bet piliens akmeni šķeļ. Jūsu pozīcijas spēks noslēdzas tajā, ka jūs, atšķirībā no bērna, lieliski saprotat rīcības slēpto jēgu. Jūs varat izskaidrot viņa rupjību, viņa daudzveidīgo rīcību, viņa attieksmi pret jums, jo jūs esat pieaudzis cilvēks!

Un tas nenozīmē, ka jums tas viss jāpacieš bez kurnēšanas un jāpiever acis uz kārtējo riebeklību, lai tikai nesabojātu attiecības. Tikai jūsu nostājai ir jābūt nesagraujamai kā klints.
Jūs gribat celt ģimenes templi, bet ne kopmītni! Un esat gatavi pārvarēt jebkuras grūtības, atveseļot jebkuras vecuma un savstarpējo attiecību slimības. Lūk, tas arī ir viss, kas jums jādara.