Seši sievišķīgi uztraukumi

Uztraukums nr. 1. Baidos zaudēt darbu

Ik pa laikam dzirdi citus sakām, ka krīze rada jaunas iespējas un nevajag šā brīža ekonomiskajā situācijā meklēt vainīgo. Virspusēji spriežot, frāzēm nav nekādas vainas, tikai jautājums, vai patiesi šā brīža situācija cilvēkiem paver jaunas iespējas? Ja likvidē kādu uzņēmumu, ir mazliet dīvaini iedomāties, ka cilvēks drīz atradīs citu līdzvērtīgu darbu. Pašlaik cilvēki atstāti vieni, lai ķepurojas, kā māk! Neviens glābšanas riņķi tev nepametīs. Vēl vairāk - tev aizliegs meklēt arī vainīgo. Tu esi pakļauta kopējai nedrošībai. Sliktā vēsts ir tā, ka negatīvās ziņas mūsu psihe pārstrādā daudz ātrāk un tās mūs ietekmē daudz spēcīgāk nekā labie notikumi. Ko likt pretim kopējai nedrošībai? Var stiprināt vēsture, arī vecvecāku piedzīvotais, kas kalpo par apstiprinājumu tam, ka tu spēj tikt galā ar grūtībām. Ir jāpieņem situācija tāda, kāda ir, un jāpieliek pūles atbrīvoties no pastāvīgā sasprindzinājuma. Jo tikai tad tavas acis atkal kļūs redzīgas un ausis - dzirdīgas, un tu nepalaidīsi garām informāciju, kas tev var kļūt noderīga. Tāpēc katram jāatrod kaut kas savs - vieniem palīdz grāmatu lasīšana, citiem - radoša darbošanās, vēl kādam - pārgājieni. Ir svarīgi aizbēgt no racionālās dzīves, ierakstīt savas dzīves programmā kādu pozitīvu lādiņu.

Uztraukums nr.2. Kas notiek ar manu veselību?

Saprotamas šīs bažas ir arī mūsu valsts nesakārtotās veselības aprūpes dēļ. Manuprāt, vienīgais risinājums ir profilaktiskās pārbaudes. Jo arī pastāvīga iekšējā nedrošība ievaino tavu garu. Emocionāla nojausma, ka ar tavu veselību kaut kas nav kārtībā, "ražo" arvien sliktāku pašsajūtu, jo tu "pieķeries" šīm bailēm un nereti pārspīlē. Tāpēc profilaktiskās pārbaudes var būt veids, kā pārvarēt bailes un neuztraukties, kamēr patiesi kaut kas nav noticis. Ja analīzes uzrāda normu, kādu laiku var pārstāt baiļoties.

Uztraukums nr. 3. Vai pārspīlēju otra bezatbildību?

Nereti vīrietis sievietei pārmet, ka tā bērnu pilnībā pārņēmusi savā aprūpē. Taču tu saki: "Nāc un iesaisties, tikai nepievil mani!" Žēl, ka dažkārt vīrietis vārdos saka: "Es mīlu savu bērnu!", bet reāli emocionāli saviem bērniem tā arī nepieslēdzas. Vīram vienu dienu vajadzētu kļūt par sievas ēnu un mācīties, kā jāsadala uzmanība, lai bērns netiktu apdraudēts. Šī robeža, kad par bērnu satraucies par daudz un neļauj viņam pašam ko iemācīties, ir bezgala trausla. Jo vienmēr jānovērtē, vai konkrētajā situācijā ir "drošinātāji" - ka bērns nevar iekrist dīķī, apmaldīties, sevi savainot, jo bērna zinātkāre ir milzīga. Labāk uztraukties par daudz nekā kaut ko palaist garām. Vīriešiem nereti ir grūti pieslēgties, jo viņi notikumus uztver racionāli, ne emocionāli. Daļa vīriešu kautrējas ienākt sieviešu pasaulē, tāpēc izvēlas noliegšanas ceļu. Jo ir izjūta, ka, ienākot sieviešu pasaulē, viņi zaudēs sevi.

Uztraukums nr. 4. Mani nomoka mātes radītais stress!

Raizējoties cilvēks dzīvo savu bērnu, mazbērnu dzīves, un tas ir īpaši raksturīgs vecākajai paaudzei. Mīlestību izpaust darīšanā. Rūpējoties, raizējoties par otru, cilvēks grib saņemt apstiprinājumu, ka ir svarīgs. Šādi ģimenē sev piesaisti uzmanību un krāj sava nozīmīguma punktus. Ja rūpēs par citiem tik daudz neiesaisties, ir risks palikt nemanāmākam. Bet uz citiem rūpes izpaust ir daudz vieglāk nekā savu nozīmīgumu un dzīves piepildījumu meklēt savā dzīvē. Bieži vien pārlieku rūpju mākti cilvēki nejūtas droši par savu dzīvi, viņiem ir bail no situācijām, kurās jāmeklē drosmīgi risinājumi, kur jāriskē un spēks un drošības izjūta jāmeklē vienīgi pašiem. Smaids parasti ir uzmundrinošāks par sarauktu pieri. Tāpēc iesaku vairīties no pārmērīgu rūpju māktajiem. Taču to nav iespējams izdarīt, ja tādi ir tavi ģimenes locekļi. Lai arī jaunajai paaudzei domāšana ir citāda, ir grūti būt tai, kas pārraksta savas ģimenes scenāriju. Ir sievietes, kas atzīst, ka vēlas dzīvot vieglāk, taču viņām galvā skan mātes vārdi: "Kur tagad lēksi, tev taču ir divi bērni!" Brīžos, kad stress ir sakāpināts, kad zūd pašpaļāvība, simtprocentīgi visām sievietēm rodas jautājums, vai esmu pietiekami laba mamma. Nav viegli šīs šaubas pārvarēt. Katra uzdevums ir bremzēt savas raizes, lai ar tām neapgrūtinātu tuviniekus, pārstāt viņus kontrolēt. Man prieks, ka jaunā paaudze legalizējusi sievietes vajadzību saglabāt meitenīgumu, neiekrist raizēs un neklausīties mātes padomus, ka līdz ar bērnu piedzimšanu viņai jāsāk dzīvot vienīgi bērniem. Nav normāli, ja sievietei dzīvi dala divās daļās - pirmsēras periodā, kad viņai nebija bērnu, un pēcēras periodā, kad viņa dzīvo tikai bērniem un sevi aizmirst. Jo jāapzinās, ka raizes ir veids, kā aizpildīt paša dzīves tukšumu. Turklāt pārlieku lielas rūpes kavē bērnam iemācīties uzņemties atbildību, jo māte ikreiz būs pussolīti priekšā.

Uztraukums nr. 5. Vai ar bērnu viss kārtībā?

Bērna slimošana vienmēr saistās ar milzīgu bezpalīdzību, īpaši, ja nespēj nolasīt, kā bērnam varētu palīdzēt. Reizēm šī bērna slimošanas pieredze ir tik traumatiska, ka sieviete tiešām sāk raizēties par daudz. Tad jātiek galā ar grūtībām: līdzšinējā pieredze jānoliek arhīvā, un uz bērnu eventuāli jāiemācās raudzīties kā uz veselīgu būtni. Jāpiespiež sevi programmēt citā virzienā, jo negribot piesauc to, no kā baidies. Savukārt bērns pierod, ka ar slimošanu var manipulēt, šādi var izpelnīties uzmanību. Tas ir lāča pakalpojums, un bērns aug infantils.

Uztraukums nr. 6. Vai esmu laba sieva?

Vīrieši parasti drošāk ņem savu daļu no dzīves, kamēr sievietes iekrīt, pildot pienākumus. Attiecību sākumā cilvēkiem raksturīgs vieglums, vēlme otru intriģēt, kad par sadzīves grūtībām nav jādomā. Varbūt vīram patiesi ir vieglāk nebūt mājās kopā ar sievu, jo viņa nespēj būt bezrūpīga? Ir jārevidē sava un savas mātes pieredze. Dažkārt mūsu mammas sevi tiktāl nodzinušas, ka zaudējušas jebkādu dzīvesprieku. Bet tu mājās vēlies izjust patīkamas emocijas, lai nebūtu jāraugās mammas vai sievas rūpju savilktajā pierē. Kam vajadzīga perfektā kārtība? Protams, sievietei tā patīk, un kārtība rada mājīgumu, bet, kamēr bērni spēlējas, viņi vēlas būt bērni un baudīt bērnībai raksturīgo bezbēdību. Ir svarīgi pieņemt izaicinājumu un saprast, ka vari sevi mainīt. Tas ir gluži tāpat, kā apzināties, ka vienmēr ir kāda daļa dzīves, ko var ietekmēt. Mainās proporcijas. Reizēm raizes aizņem astoņdesmit procentus mūsu dzīves, reizēm - tikai dažus procentus. Galvenais ir pieņemt, ka dzīve rit uz priekšu un mākoņi kādreiz izklīdīs, tāpat apzināties, ka vienmēr esi mazliet spēcīgāka, nekā pati domā."