Esmu pasaules centrs!

Tas ir raksturs!
Katram cilvēkam ir raksturs. Mēs taču tā arī sakām - cilvēks ir tieši tāds, kāds viņš ir. Raksturs pamatnostāju līmenī veidojas ļoti agri, lielākoties līdz sešu gadu vecumam. Tas arī nosaka to, kā cilvēks uztver dzīvi, pats sevi, apkārtējos un pasauli un kā uz to reaģē. Ja neieslīgst niansēs, bet cilvēka raksturu uzlūko lielās līnijās, tad top skaidrs, ka daļa cilvēku pēc rakstura ir vairāk orientēti savu uzmanību vērst uz otru cilvēku. Viņi sākumā pamanīs, kā otrs jūtas, un aizmirsīs sevi. Viņi labi jutīsies tad, ja visi apkārt jutīsies labi. Viņi aizmirsīs sevi, lai tikai otram būtu labi. Tā ir tāda iekšēja nepieciešamība, kas cilvēkā izveidojas ļoti agrīni. Taču ir cilvēki (raksturi), kas primāri domā par sevi un kuriem pārējie cilvēki ir tikai līdzeklis, lai viņi justos labi. Viņi labprāt akceptē cilvēkus, kas viņiem atspoguļo - cik tu labs, kā par tevi priecājamies! Savukārt, ja apkārtējie teiks: "Kāds tu riebīgs un vispār baigais nekauņa!", viņi atbildēs - tu pats tāds! Dažkārt šādus cilvēkus ir ļoti grūti arī kritizēt.

Kāpēc tā notiek?
Kad bērns piedzimst, viņš neatšķir apkārtējo pasauli no sevis. Pirmkārt, viņam vēl nav attīstījusies redze, otrkārt, viņam viss ir viens. Aptuveni pusgada vecumā bērns sāk izšķirt, kas ir viņš un kas nav viņš, un tas, kas nav viņš, ir mamma. Sākumā viņš vēl atsevišķi izšķir mammas seju, krūtis, rokas. Mammas tēls viņam "salīmējas" kopā tikai pirmajā dzīves pusgadā, tad viņš sāk pazīt cilvēkus un smaidīt pretī. Tad arī bērns sāk veidot vidi, kas par viņu rūpējas, un iegūst pirmo pieredzi par to, kāda ir pasaule - vai tā viņam ir noskaņota labvēlīgi, un vai viņš pats ir labs. Pirmais atskaites punkts bērnam ir tas, kā viņš jūtas. Zināmā mērā bērns attīstībā līdz pusotra, divu gadu vecumam arī jūtas kā pasaules centrā. Ja padomā, bērna pasaulīte ir ļoti maza -sākumā viņa gultiņa, tad istaba, pagalms, bērnudārza telpa... Taču bērni šajā pasaulē, protams, ir Dievi, jo tur visi rosās viņu labā. Sākotnēji tas ir pat vajadzīgs bērna normālai attīstībai, ir tikai jautājums - vai mamma aizmirst sevi un savas vajadzības, vai tomēr atceras sevi. Par to runā kā par pirmo lielāko ievainojumu bērnam, kad viņš saprot, ka viņš nav pasaules centrs. Bet dažkārt bērniem izdodas šo izjūtu paturēt un tā arī turpināt dzīvot. Turklāt pasaule, kas mūs veido, nav tikai mammas un tēvi. Tas tomēr ir mazliet plašākā nozīmē - tā ir mijiedarbība arī ar visiem citiem pieaugušajiem, ar notikumiem, kas dzīvē piemeklē un kas kopumā veido diezgan noturīgas pārliecības un uzskatus par pasauli un sevi tajā. Tāpēc cilvēki arī ir tik atšķirīgi.
Taču dažkārt tam, ka cilvēkam šķiet - man viss pienākas, iemesls ir skaudība, par ko patiesībā runājam ļoti maz. Skaudība ir tad, ja ļoti gribu to, kas ir otram. Un nevis vienkārši gribu, bet gribu tā, lai arī otram nebūtu. Bet tikpat labi tas var būt arī ļoti bērnišķīgi. Jo ir cilvēki, lai arī pieauguši, kas iekšēji ir vairāk bērni, un bērni jau labi neatšķir, kas ir mans un kas - cita. Viņš tik ņem ciet. Tāpēc viņš ir jāmāca tik ilgi, kamēr iemācās. Bet daži pieaugušie "neizlabojas" un tā arī īsti labi nesaprot šo atšķirību. Viņiem joprojām šķiet - kas ir tavs, tas ir mans.

Vai "pasaules centrus" var neitralizēt?
Vienkāršākais veids, kā to izdarīt, ir likt robežas. Psiholoģiskās robežas ir mana personiskā telpa, manas vajadzības, manas intereses. Fiziskās robežas ir mūsu ķermenis. Ja kāds pārkāpj fiziskā ķermeņa robežas, ir iesitums, iegriezums, izvarošana. Psiholoģiskās robežas pārkāpums ir tad, kad citi sāk kaut ko darīt uz manu vajadzību rēķina vai, atrodot veidu, kā man piespiest darīt to, ko viņi grib, manipulē, radot vainas izjūtu, vai atnāk un paņem kaut ko no mana galda bez jautāšanas, kas arī ir ielaušanās manā personiskajā telpā. Pirmā pazīme, ka kāds ir pārkāpis manas robežas, ir manas dusmas un neapmierinātība. Tad vajag to izrunāt un mēģināt saprast, jo visbiežāk kāds pārkāpj mūsu robežas un mēs pārkāpjam kāda robežas. Ja jūties slikti, tad tā arī vajag pateikt. Ja vēlies kompromisu, meklē to.

Veselīgam kodolam
Cilvēki vissliktāk redz paši sevi, tāpēc ir jautājums, kurš no mums vispār spēj sevi adekvāti novērtēt. Tomēr būtu vēlams uzturēt kontaktu ar realitāti. Psiholoģijā klasiski uzskata, ka cilvēks var kaut ko savā raksturā tikai mīkstināt. Raksturs - tas ir liktenis. Likteni veido tas, ko tu nepieņem sevī un noliedz. Tevī ir visas īpašības, visas spējas. Ja kaut kā nav tavā aktīvajā daļā, tad tas ir tavā ēnā. Jo ir īpašības un jūtas, ko tu aktīvi izmanto, ko esi pieradusi izmantot, jo uzskati, ka tā esi tu. Un otra daļa attiecīgi paliek ēnā. Tas, kādā proporcijā tas dalāms, arī nosaka cilvēka individualitāti un raksturu. Taču tieši to pusi, kas ir ēnā un ko neatzīsti sevī, to arī piedzīvo. Dzīve vienalga ar to konfrontē, un tas ir tavs liktenis. Runā, ka Dievam esot liela pacietība. Ja cilvēks nesaprot ne ar pirmo, otro vai trešo reizi, tad ar tūkstošo reizi sapratīs, ka kaut kas tomēr ir jādara citādi.