Bērns un podiņš

Viena no sarežģītākajām mācībām, kas jāapgūst mazulim, ir tualetes zinātnes. Tas prasa daudz pacietības un pūļu gan no māmiņas, gan bērniņa puses. Tomēr, kā jau katrā zinātnē, arī šajā ir dažas teorēmas, kuru pārzināšana atvieglo ceļu jauno iemaņu apgūšanā.
Vispirms jau katru māmiņu interesē vecums, kad vislabāk sākt apmācīt bērnu prasmē savas darīšanas nokārtot podiņā. Šeit viedokļi ir visdažādākie – viena māmiņa savu mazo virs podiņa tur, teju viņš iemācījies sēdēt, kamēr cita uzskata, ka vēl nav īstais laiks arī tad, kad mazajam jau tuvojas trešais gads.

Dažādas aptaujas un pētījumi liecina, ka lielākā daļa Latvijas bērnu šo zinību apguvuši aptuveni divu gadu vecumā. Rietumos pašlaik vērojama tendence, ka daļa bērnu podiņmācību apgūst vien aptuveni četru gadu vecumā.
Vienmēr būs kāds, kam tas padosies ātrāk, kamēr citam nepieciešams laiks.

Vairākums speciālistu gan piekritīs viedoklim, ka nav pareizā vecuma, bet ir pareizais laiks, kad bērniņam mācīt lietot podiņu.

Lai gan daudzas mammas iemācās noķert bērna darīšanas podiņā jau gada un pat vēl agrākā vecumā, šajā gadījumā podiņmācību apguvusi mamma un nevis mazais. Apzināti izjust nepieciešamību pačurāt bērns sāk tikai aptuveni pusotra gada vecumā. Šis arī ir laiks, kad bērnu var sākt mācīt prasīties uz podiņa.
Lai podiņmācība izdotos, tai morāli jānobriest arī vecākiem (mammai, tētim vai auklītei). Ja aprūpējošā persona pati nav pārliecināta par vēlmi sasniegt rezultātu un daudz labprātāk izmanto pamperus, bērns to jūt un nemaz necenšas prasīties uz podiņa.

Podiņmācības apgūšanu nevajadzētu uzsākt laikā, kad mazā cilvēka dzīvē notiek pārmaiņas – piedzimst brālītis vai māsa, mainās dzīvesvieta, tiek uzsāktas bērnudārza gaitas vai bērniņš ir slims. 
Dažkārt podiņmācības apgūšanai nozīmīga ir arī sezona. Vieglāk to izdarīt vasarā, jo, kad apgūtas pirmās iemaņas, bez bažām arī pastaigā var doties bez pampera. Ja bērnam gadīsies apslapināties spēļu laukumā, šīs neērtības var būt nopietns stimuls nākamreiz paprasīties uz podiņa.

Bet nu soli pa solim.

Podiņš ienāk mājās. Ja mazais jau ir pietekami liels, lai piedalītos podiņa izvēlē – dariet to kopā. Tāpat kā tev labāk patīk strādāt pie pašai tīkama darbagalda, arī mazajam podiņmācība būs daudz tīkamāka, ja tas jādara uz paša izvēlēta podiņa. Vienīgi paseko, lai izvēlētais podiņš atbilstu zināmiem kvalitātes kritērijiem. Tam jābūt stabilam (palūkojies, vai podiņa apakšējā mala aprīkota ar gumiju, kas neļauj tam šļūkāt pa grīdu). Podiņa aizmugurē jābūt nelielam atbalstam, bet priekšā izcilnītim. Turklāt jālūkojas, lai mazajam uz tā būtu ērti sēdēt.
Pirms sākt pašu apmācību, iedod bērnam podiņu, lai viņš to kārtīgi izpēta. Viedokļi, vai ļaut bērnam ar podiņu spēlēties, atšķiras. Tas nu katrai mammai jāizlemj pašai. Kad iepazīšanās process ir noticis, jānorunā ar mazo, kur podiņš stāvēs – sākotnēji var ļaut podiņu lietot istabā, tikai pakāpeniski to pārvietojot uz tualeti. Bet var arī uzreiz stāstīt, ka podiņa vieta atrodas tualetē.

Kam domāts podiņš? Kad pie jaunā priekšmeta pierasts, var sākt apgūt zinības, ko ar podiņu darīt. Bērns šai vecumā labprāt atdarina vecākus un lielos brāļus vai māsas. Tāpēc neslēpieties, bet apmeklējiet tualeti kopā. Vajadzētu paskaidrot, ka lielais pods ir lieliem cilvēkiem, bet mazais – mazajiem. Ja bērns spītīgi vēlas sēdēt uz tā paša poda, kur mamma vai tētis, var iegādāties īpašu poda vāku, kas ļauj arī mazajam bez bēdām lietot lielo podu.
Apgūt podiņa mācību var palīdzēt arī leļļu vai iemīļotās mantiņas sēdināšana uz podiņa.

Mācāmies sēdēt. Pirmais vecāku uzdevums ir iemācīt bērnam, ka uz podiņa ir jāsēž. Bieži vien bērns to nevēlas darīt. Šeit vecākiem jābūt ļoti delikātiem, jo, ja spiedīsi mazo ar varu, visdrīzāk saņemsi pretreakciju. Bet rezultāts – vēlāk bērns var vispār atteikties sēdēt uz poda. Turklāt, ja nejutīsies ērti un droši, viņš nečurās.
Ja mazais uz podiņa apsēžas un tūlīt ceļas kājās, mēģini viņu noturēt sēdus ar
kādu interesantu nodarbi (daži speciālisti gan to neiesaka). Piemēram, palasiet grāmatiņu vai padarbojieties ar kādu īpašu mantiņu.
Tomēr sēdēšana un rezultāta gaidīšana nedrīkst būt pārāk ilga. Ja bērns neko nav izdarījis 10 līdz 15 minūšu laikā, tad šoreiz jāceļas.
Ir bērni, kuri uz podiņa vēlas iet kādā konkrētā vietā, piemēram, kādas manas draudzenes bērns iemācījās iet uz podiņa, kad to novietoja istabas vidū, viņa spēļu teltī. Pēc mēneša podiņš jau pārceļoja uz tualeti.

Īstais brīdis sarežģītām darīšanām. Ja tavam mazulim ir dienas režīms – laiks, kad viņš ceļas, ēd, iet ārā utt., visdrīzāk arī savas darīšanas (vismaz lielās) viņš  nokārto noteiktos laikos. Tāpēc podiņš sākumā jāpiedāvā tieši tad, kad zini, ka tas nepieciešams. Parasti mazais vēlas nokārtoties pēc pamošanās, kā arī aptuveni pusstundu līdz stundu  pēc dzeršanas. Bieži vien mammas pēc izskata redz, ka mazajam nepieciešams pačurāt vai pakakāt. Bērns pārtrauc ierasto nodarbi, dažs labs nolien kādā klusākā vietā, kamēr cits kļūst nervozs vai piesarkst.
Bērnudārzos nereti bērnu uz podiņa sēdina katru stundu. Arī daudzām māmiņām podiņmācības sākumā šī metode itin labi noder. Turklāt tā derīga laikā, kamēr bērns pats aizmirst paprasīt podiņu vai prasās tikai tad, kad process jau notiek.

Sekmīgu darīšanu pievilināšana. Laika gaitā pieaugušie ir izdomājuši daudzas un dažādas metodes, kā pierunāt mazuli nokārtoties podiņā. Iespējams, ka tavā ģimenē jau paaudzēm ir kāds savs, īpašs paņēmiens. Apvaicājies par to savai un vīra mātei. Dažkārt palīdz, ja pirms sēdināšanas uz podiņa tajā ielej siltu ūdeni. Čurāšanu veicina tekoša ūdens skaņa, tāpēc izmēģini tualetē atgriezt ūdens krānu.
Vari izmantot arī dažādas uzvedinošas skaņas – bērns var labprātāk nokārtoties, ja mamma imitē stenēšanas skaņas vai saka, piemēram, cis, cis. Tomēr, pat ja izmanto visus augstākminētos paņēmienus, nenokar degunu, ja pāris nedēļas podiņā neko noķert neizdodas.

Atvadas no autiņbiksītēm. Šis posms podiņmācībā ir visgrūtākais tieši mammai. Nav viegli paciest, ja mazais pat vairākas reizes dienā piekakā un piečurā bikses. Tomēr slapjas bikses un diskomforts, ko tās rada, ir lielisks stimuls ātrākai podiņmācības apguvei. Nereti dzirdami stāsti, ka mazais sācis lietot podiņu brīdī, kad paslīdējis uz paša uztaisītās peļķītes. Tomēr, ja bērns par slapjām biksēm ļoti pārdzīvo, bet uz podiņa iet atsakās, iespējams, šai zinībai vēl nav pienācis īstais laiks un to uz pāris nedēļām vēlams atlikt. Citādi var sanākt, ka bērnam jau pašu biksīšu uzvilkšana ir īsts pārdzīvojums un mājās garantēts skandāls.

Pacietība un sapratne. Tāpat kā tev jaunu lietu apgūšana prasa zināmu laiku, arī bērnam podiņmācība nepadosies uzreiz. Esi iecietīga un nekādā gadījumā nerāj bērnu, ja viņam gadās pieslapināt bikses. Ja podiņmācība notiek negatīvā gaisotnē, bērnam šis process var saistīties ar sliktām emocijām un radīt pretestību. Bet tad pie sekmēm tikt būs daudz grūtāk un arī ilgākā laika posmā.

Prieks par rezultātu. Beidzot, kad podiņā redzams rezultāts, nebaidies izrādīt, cik priecīga un lepna tu esi. Mazulim jāsaprot, ka tieši tas ir tas, ko vēlējies no viņa izvilināt. Bērns ir gatavs smagi strādāt, lai tikai iepriecinātu mammu.
Diskutabls ir jautājums par balvām, lai gan dažkārt neliela balva maza kārumiņa veidā ļoti atvieglo mācību procesu. Daudziem bērniem kā balva ir iespēja kopīgi izliet podiņa saturu lielajā podā. Varat pamāt kakai vai čurai atā, atā un ļaut bērnam pašam nolaist ūdeni. Ja bērns ir nokārtojis lielās darīšanas, nekādā gadījumā neizrādi, ka tev kaka nepatīk vai riebjas.
Un esi pacietīga, jo bieži vien nākamais veiksmīgais gājiens uz podiņa ir jāgaida pat ilgāku laiku. Tomēr zini, ka pienāks diena, kad tavs mazais bez prasīšanās nozudīs aiz tualetes durvīm, lai pēc laika priecīgi paziņotu, ka podiņš pilns.

Lai jums ātrs un veiksmīgs šis mācību process!