Ielogoties ar Facebook pasi
Strēlnieks clock Šodien ir 12. Decembris 17:27:21


Kleoo monētas Kleoo monētas Apmeklētāji online Apmeklētāji online Jubilāres!!! Jubilāres!!!
Kleoo E-VEIKALS

FORUMS BLOGS
LAT   RUS

Meklēšana
Neizlasītās tēmas

Komentāri[3] Apmeklētāju kopā[4888]

Mazuļi ar nelielu gadu starpību

Kāda ir dzīve ar diviem mazuļiem, kurus šķir tikai nedaudz vairāk nekā gada starpība? Vai tā ir idille, ko attēlo uz mīlīgām kartītēm, vai īsts kaujas lauks, kurā nepārtraukti sprāgst mīnas?

Daudzās ģimenēs neatkarīgi no tā, vai plānots vai uzradies kā debesu dāvana, drīz pēc pirmā mazuļa piesakās otrs. Par ikdienu ar diviem maziem bērniem var pastāstīt tikai tie, kuri to izdzīvojuši uz savas ādas.

Cik maza starpība ir maza?
Vispirms jāpaskaidro, ka šoreiz runāsim par bērniņiem, kuru vecuma starpība nav lielāka par diviem gadiem. Lai gan arī trīsgadnieks, četrgadnieks un pat vēl piecgadnieks savai māmiņai šķiet mazulītis, bērns ir jau gana saprātīgs, lai ar viņu varētu pārrunāt jauno situāciju. Savukārt tad, ja ģimenē aug divi gandrīz viena vecuma mazuļi, dzīve ir pavisam savādāka.

Gaidīšanas laiks

Lai gan vairākums ārstu uzskata, ka labākais laiks, kad plānot nākamo grūtniecību, ir vismaz gadu pēc mazuļa zīdīšanas beigšanas vai divus gadus pēc iepriekšējām dzemdībām, vecāki nereti vēlas otru mazulīti pēc iespējas ātrāk. Kā atzīst ginekologi, pastiprināti novērojot grūtniecību, lielākoties problēmas nerodas.

Dažkārt otrs bērniņš piesakās negaidot. Gadās, ka apaugļošanās notiek, pirms vēl atjaunojies menstruālais cikls.
Vienalga, vai otrs mazulis ieplānots vai pieteicies pats, grūtniecības laiks, kad pirmais vēl ir zīdainis, ir visai smags pārbaudījums jaunajai māmiņai. Lūk, Alises pieredze: „Vienmēr esmu gribējusi vismaz divus bērnus. Tā kā man ar māsu un brāli ir ļoti liela vecuma starpība, biju iedomājusies, ka vēlētos, lai man bērni ir teju vai vienaudži. Tāpēc drīz pēc meitas piedzimšanas abi ar vīru piestrādājām pie otra bērna ieņemšanas. Lai kā centāmies, stāvoklī paliku tikai tad, kad meita svinēja pirmo dzimšanas dienu. Pirmos grūtniecības mēnešus joprojām meitiņu baroju ar krūti, jo piena man pietika un arī dakterīte teica, ka vienīgais iemesls pārtraukt zīdīšanu ir mana pašsajūta. Tā arī turpināju, kamēr mazā māsa vēderā sāka spārdīties. Tad gan sāka šķist, ka šis pasākums prasa no manis pārāk daudz. Neskatoties uz visu, mana otrā grūtniecība bija pat vieglāka par pirmo – vairs tik ļoti nevilka un nesāpēja krusti, nemocīja slikta dūša un nogurums. Bet varbūt man vienkārši tam visam neatlika laika, jo ikdiena pagāja, rūpējoties par lielo meitu.”

Par līdzīgām problēmām stāsta arī Elza: „Mans jaunākais dēls pieteicās negaidot. Laikam jau pēc pirmās grūtniecības man pietika parādīt vīrieša apakšbikses, lai paliktu stāvoklī. Tā nu pirmos mēnešus pat nenojautu, ka lielajam brālim zem manas sirds jau dzīvojas mazais. Tāpēc arī īpašu saudzību pret sevi neievēroju – tāpat kā agrāk cilāju savu pirmdzimto, mazgāju viņam dibenu un nēsāju ratiņus uz trešo stāvu gan pirms, gan pēc pastaigām. Kad beidzot sapratu, ka kaut kas nav lāga un veicu asinsanalīzi, biju jau ceturtajā mēnesī. Drīz vien arī parādījās vēders. Bet nekas nemainījās, jo vīram bija daudz jāstrādā un man joprojām jārūpējas par dēliņu. Pēdējos mēnešus puiku daudz nēsāju, uzliekot sev uz gurna, jo taisni pacelt vairs nevarēju lielā vēdera dēļ. Lai gan gadījās, ka bērns uzsēdās arī uz punča. Jāsaka, neskatoties uz apkārtējo šausmināšanos par smagumu celšanu un lēkšošanu pa trepēm, atšķirībā no pirmās grūtniecības, kura ilga vien 36 nedēļas, otrais dēliņš piedzima 41. grūtniecības nedēļā, spirgts un vesels.”

Lielā bērna sagatavošana
Ja ģimenē vecākais bērniņš jau ir saprātīgā vecumā, gaidāmos jaunumus un pārmaiņas ar viņu var pārrunāt. Bet ko darīt, ja lielais brālis vai māsa vēl pats ir lutināms un lolojams zīdainis?

Speciālisti iesaka runāt un skaidrot gaidāmās pārmaiņas bērniņam pat tad, ja šķiet, ka mazais vēl neko daudz no tā nesaprot. Kaut ko bērns uztvers no vecāku intonācijas, bet pārējo viņam nāksies mācīties pieredzes ceļā. Galvenais pašiem gūt pārliecību, ka viss būs labi. Jo, ja vecāki gaida, ka dzīve ar diviem mazuļiem būs grūta, ka lielais izjutīs greizsirdību vai ka mamma nespēs ar visu tikt galā, visdrīzāk ķibeles arī piemeklēs. Tāpēc svarīgi, lai mamma un tētis jau laiku noskaņotos pozitīvi.

Varbūt sagatavoties šādai dzīvei palīdzēs dažu mammu pieredzes.
Alise stāsta: „Zināju, ka otrās meitiņas piedzimšana mūsu un it sevišķi manas luteklītes dzīvē ienesīs milzu pārmaiņas. Lai meita saprastu, ko nozīmē mazs bērniņš, abas braucām ciemos pie manām draudzenēm, kurām nesen bija piedzimuši bērniņi. Rādīju meitai albumus ar viņas pirmajām bildītēm un stāstīju, ka tāda pati būs māsiņa. Kad bija palikuši vairs tikai daži mēneši līdz dzemdībām, aizvedu meitu uz veikalu un abas izvēlējāmies lelli – bēbi. Mājās rādīju meitai, kā pret bēbi jāizturas, ka jābūt saudzīgai, utt. Sākumā viss izdevās labi, bet reiz, kad meita dusmu uzplūdā jauno lelli meta ar galvu pret grīdu, izplūdu asarās. Man sāka šķist, ka nākotne būs šausmīga... Jāsaka, par laimi, kad mazā piedzima, meitiņa pret viņu izturējās priekšzīmīgi. Kad pārtinu, aijāju vai baroju mazo māsu, lielā to pašu centās darīt ar savu lelli. Tētis, mūs redzot no malas, smējās līdz asarām.”

Savukārt Krista, divu bērnu – puikas un meitas – māmiņa uzsver citas lietas, par kurām nevajadzētu aizmirst, ja ģimenē gaidāms otrs mazulis: „Mani bērni ir vien ar pusotra gada starpību, tāpēc lielais puika, gaidot māsiņu, pats vēl bija lolojams un ucināms. Tomēr zināju, ka par abiem bērniem ikdienā būs jāgādā man vienai, jo vīrs daudz strādā un bieži ir komandējumos. Tad nu, sākot jau no paša sākuma, centos puikā ieaudzināt patstāvību. Mācīju, ka ne visu, ko gribas, var dabūt uzreiz. Ka zupu jāmēģina izēst pašam, ka iespēju robežās jācenšas apģērbies un veikt citus sīkus ikdienas darbiņus. Toms to visu apguva ļoti ātri un ar prieku. Tāpēc jutos lepna, kad mans puika jau pusotra gada vecumā spēja paēst pats, kamēr draudzenes divgadīgā meita gaidīja, kamēr mamma visu izdara viņas vietā.
Protams, līdz ar māsas ierašanos arī brālis dažas iemaņas aizmirsa. Vēl tagad viņam dažreiz gribas, lai kāds viņu pabaro, vai pēkšņi viņš vairs nemāk runāt un uz kāroto lietu rāda ar pirkstu, izbrēcot zīdaiņa cienīgas skaņas. Bet parasti viņš ātri attopas, ka izdevīgāk būt lielam. It sevišķi pēc atgādinājuma, ka saldējumu ēd tikai lieli bērni.”

Diena, kad viss mainās
Vēl spokainākas izjūtas vairākums vecāku pārņem brīdī, kad ilgi gaidītais otrais mazulis ir klāt. Stāsta Krista: „Visu laiku šķita, ka man ir ļoti mazs bērniņš... Un tad piedzima Robītis. Vienā mirklī mans mazais puisītis pārvērtās par lielo dēlu. Ne tikai tāpēc, ka nu viņš bija vecākais bērns ģimenē, bet arī tāpēc, ka pēkšņi sapratu, cik daudz viņš paaudzies. Viņa rociņa salīdzinājumā ar brāļa sīko ķermenīti pēkšņi man šķita liela. Tikai tagad, mainot abiem pamperus, ievēroju, ka mans puika ir jau liels.” 
Līdzīgas izjūtas pārņem teju vai katru māmiņu, kad ikdienas rūpēs par bērniem nākas salīdzināt, cik liels ir mazulītis, bet cik – lielais bērns. Tomēr psihologi brīdina, ka mammai un tētim ļoti jāuzmanās, lai nenodarītu pāri vecākajam bērnam. Bieži vien, pārņemti ar mazulīša aprūpi un ucināšanu, vecāki aizmirst, ka arī lielais bērns joprojām ir maziņš un arī viņam nepieciešama mammas samīļošana, maigums un nedalīta uzmanība. Varbūt pat vēl vairāk nekā jebkad iepriekš.

Sākotnējās grūtības

Lai cik skaisti un vienkārši tas izskatītos no malas, dzīve ar diviem maziem bērniem nav vienkārša. Divu mazu bērnu māmiņa ir kā nepārtrauktas krīzes menedžeris. Situācijas, kad nākas pieņemt lēmumus, kuru rezultātā gandrīz vienmēr kāds no bērniem būs apvainots, atgadās teju vai katru brīdi. Tomēr ar laiku gan bērni pierod pie jaunās situācijas, gan māmiņa kļūst prasmīgāka. Un, rau, vienā dienā var secināt, ka ikdiena kļuvusi gluži normāla.

Elza dalās pieredzē: „Lai gan lielais brālis mazo jau pašā sākumā uztvēra ļoti pozitīvi un draudzīgi, pirmais mēnesis bija īsta izdzīvošanas skola. Kad beidzās tēta nedēļu ilgais atvaļinājums, paliku ar abiem puikām viena. Un tad tik sākās! Lielais puika savā pusotrā gadā vēl nemācēja lietot podiņu, tāpēc abiem bija jāmaina autiņi. Čaļi kā sarunājuši katru dienu kakāja vienā laikā. Un, padarījuši darbu, abi pieprasīja tūlītēju autiņu nomaiņu, skaļi bļaujot. Tad nu dažreiz arī es raudāju kopā ar viņiem. Tādos brīžos pārņēma izmisums.
Vēl man problēmas sagādāja pastaigas. Lai gan pirms tam lielais ratos iekāpt nebija piedabūjams, redzot, ka brālis tur guļ, arī viņš atteicās iet kājām. Pēc divu nedēļu lūgšanās, draudēšanas un galu galā kapitulācijas no manas puses, kas izpaudās lielā puikas paņemšanas opā, bet ar otru roku mazā stumšanas ratos, biju jau panikā no domas vien, ka atkal jāiet pastaigā. Vīrs situāciju atrisināja pavisam vienkārši. Vienu dienu no darba pārradās ar dāvanu mums visiem trim – tandēmratiem. Vienā pusē varēja ielikt mazā kulbiņu, kamēr otrā apmierināts sēdēja lielais.
Jāsaka, ka arī citas problēmas maz pamazām viena pēc otras atrisinājās. Un nu abi brāļi jau draudzīgi spēlējas kopā. Tiesa, laiku pa laikam iznāk arī pa kašķim. Bet kuri bērni tad neplēšas?”


Savukārt Kristai bija pavisam citas nedienas: „Lai gan lielais brālis bija vien nepilnus divus gadus vecs, kad ieradās mazā, sākotnēji viņš uz bēbīti bija neganti greizsirdīgs. Dienas laikā, kad mazulīte raudāja, mans lielais mēdza ierāpties klēpī un pieķerties man kā dadzītis. Lai tik es neietu pie māsas gultiņas. Par laimi, māsiņa mums ir ļoti mierīga un dažkārt gultiņā. gaidot mani, pati iemiga. Arī dienā, kad pienāca meitas barošanas reize, brālis vienmēr bija klāt ar savām prasībām pēc uzmanības. Ar laiku iemanījos vienmēr pie dīvāna nolikt pasaku grāmatu. Un, kamēr mazo ar vienu roku turēju pie krūts, ar otru turēju grāmatu un lasīju lielajam pasakas. Problēmas vien sagādāja iemanīšanās pāršķirt lappuses.
Trakākais sākās vakarā, kad lielo bija jāliek gulēt. Brālis ļoti pārdzīvoja, kad mamma uz trim dienām (dzemdēju slimnīcā) pazuda. Tā nu pēc atgriešanās viņš mani ļoti uzmanīja. Ejot gulēt, pieprasīja, lai es sēdētu viņam blakus, kamēr pats iemieg. Tomēr viņa gulētiešanas laiks bieži vien sakrita ar māsas barošanu. Un tad gan brālis negribēja paciest, ka mums pievienojas vēl kāds. Ar laiku iemanījos bēbi pabarot ātrāk un atdot tēta gādībā, bet šo vakara stundu veltīt ekskluzīvi puikam vienam pašam.”


Epiloga vietā
Par problēmām un to risinājumiem, kas saistīti ar divu mazu bērnu audzināšanu, var runāt bezgalīgi. Tomēr visas māmiņas atzīst, ka emocionāli visgrūtākais ir tieši pirmais gads. Lai gan tas paskries vēja spārniem. Un nāks nākamie, ar citām problēmām un citiem risinājumiem.
Kā atzīst Elza, kura bez bērnu audzināšanas paspēj vēl nodoties savam hobijam, rotu gatavošanai, šādai dzīves skolai ir savas priekšrocības:
 „Kopš man ir divi mazi bērni, esmu iemācījusies plānot laiku līdz pat minūtes precizitātei. Agrāk pa dienu nepaspēju izdarīt daudzas lietas, kamēr tagad tas man problēmas vairs nesagādā. Brīžam man šķiet, ja man būtu trešais bērns, man laika pat paliktu pāri.”


Ielādēja:Lietotājs offline Lūpene
Vidējais vērtējums:
Daudzums


trallala
Lietotājs offline sievieteLauvaEsmu laimīga māte
Šī funkcija ir pieejama tikai reģistrētiem lietotājiem!!! Šī funkcija ir pieejama tikai reģistrētiem lietotājiem!!! Šī funkcija ir pieejama tikai reģistrētiem lietotājiem!!! Šī funkcija ir pieejama tikai reģistrētiem lietotājiem!!!
[11.08.2009 - 10:35]
traki izklausās,bērni ar mazu gadu starpību,es tā gan negribētu,man jau ar vienu bērnu mājās iet diezgan traki

do re mi.....


rozite
Lietotājs offline sievieteSvariPrecēta(-s)Esmu laimīga māte
Šī funkcija ir pieejama tikai reģistrētiem lietotājiem!!! Šī funkcija ir pieejama tikai reģistrētiem lietotājiem!!! Šī funkcija ir pieejama tikai reģistrētiem lietotājiem!!! Šī funkcija ir pieejama tikai reģistrētiem lietotājiem!!! (37)
[10.08.2009 - 16:44]
es negribētu ja maniem bērniem būtu maza gadu starpība. es vienkārši esmu redzējusi daudzas savas draudzenes kam bērniem ir 1-3gadu starpība tikai, tā ir trakā māja vismaz priekš mammas. maniem bērniem ir 6 gadu starpība un uzskatu ka tas ir pats ideālkais, jo vecākais bērns ir pietiekoši liels lai pat mamītei palīdzētu. šogad mazākai paliek 5gadiņi, jau sākam plānot trešo. plāns gada beigās palikt stāvoklī un kad nāks pasaulē kad māsai jau būs 6gadi.

esmu laimīga sieviņa ,māte un laba draudzene jums ;)


kristjiks
Lietotājs offline sievieteDvīņi
Šī funkcija ir pieejama tikai reģistrētiem lietotājiem!!! Šī funkcija ir pieejama tikai reģistrētiem lietotājiem!!! Šī funkcija ir pieejama tikai reģistrētiem lietotājiem!!! Šī funkcija ir pieejama tikai reģistrētiem lietotājiem!!! (33)
[10.08.2009 - 13:17]
Man ar brāli ir viena gada starpība (viņš ir vecāks). Mamma stāstīja, ka brālis jau no manām pirmajām dienām bija uzņēmies, ka ir vecākais un, ka mazo māsu jāsargā. (biglove)
Arī tagad mums ir tādas pašas attiecības- brālis sargā un rūpējas. (bells)

Nav nepareizu atbilžu. Ir tikai nepareizie jautājumi!

Lapa: [1]
Pievienot komentāru
Dārgās lasītājas!!!
Lai saņemtu iespēju pievienot savus komentārus tekstiem, forumiem, receptēm, kā arī iegūt pieeju visiem Kleoo rakstiem un forumiem, piedalīties konkursos, vinnēt vērtīgas balvas, draudzēties ar citām Kleoo lasītājām un apmainīties ar jaunumiem privātā sarunā, ka arī izmantot visas Kleoo priekšrocības, Jums jābūt reģistrētam lietotājam. To jūs varat izdarīt ŠEIT.
Ja Jūs jau esat piereģistrēts lietotājs, Jums jāievada savi dati, tam speciāli paredzētā vietā.

favorites Pievienot Kleoo.lv favorītos
Taurenaefekts
jautras idejas svētkiem
SC-27968 3.20 LVL PD-KONS32-102 0.80 LVL PD-KB30-103J 2.40 LVL
Galvenā lapa | Kontakti | Reklāma | Noteikumi | Piereģistrēties

Informācijas izmantošana atļauta citos portālos tikai izmantojot aktīvu saiti www.Kleoo.lv (bez rel=nofollow attributa), tieši pirms vai pēc raksta

© Marki Group, 2006-2018

Mūsu portāls izmanto sīkdatnesVairāk informācijas Piekrist