Brīvībā, bet drošībā

„Es tik ļoti vēlos, lai man būtu partneris, bet, kad satieku cilvēku, kas vēlas man dāvāt savu mīlestību, mani pārņem bailes – un es atkāpjos.” Pazīstami? Man arī!

Mēs visi – viens vairāk, otrs mazāk – baidāmies no tā, ka mūs patiešām kāds mīlēs. Tas, pēc kā ilgojamies visvairāk, ielaužoties mūsu dzīvē, mūs izbiedē un satriec.

Pēc Kurta Teperveina (grāmatas „Savstarpējo attiecību māksla” autors) domām tas arī ir galvenais iemesls, kāpēc daudzi cilvēki  ir izlēmuši sargāties no šī nevaldāmā spēka.

Tas, ko viņi sauc par mīlestību, patiesībā atspoguļo mūsu bailes, vajadzības, cerības, instinktīvās tieksmes, kā arī pretenzijas uz īpašumu un varu. Tāpēc arī visai parasta lieta ir „ Mīlas dēkas”, kas neskar mūsu iekšējo pasauli. Agrāk vai vēlāk, garlaicības mākti un vīlušies, mēs atkal atgriežamies uz šķietama saprātīguma sliedēm, kas patiesībā nenozīmē neko citu, kā vilšanos.

Mīlestība pārvērš visu mūsu dzīvi – bet tikai tādā mērā, cik spējam atvērties un ielaist sevī šo spēku un enerģiju.

Ja kāds mūs ļoti mīl, kļūst redzams viss, kas nesaderas ar šo mīlestību. Bieži vien tas izpaužas kā bailes, panika, dusmaz, skumjas, greizsirdība, īgnums, sāpes. Parasti šis process, kas aizsākas jau medusmēneša laikā vai ļoti drīz pēc tā, bieži vien netiek izprasts un tiek nepareizi interpretēts. Patiesībā to var saukt par abu partneru attīrīšanos un dziedināšanos. Šajā posmā visi ideāli un cerības, kas bija pārņēmušas mūs pirmo tikšanos reižu laikā, kļūst par ilūzijām. Pat tādi pāri, kuriem būtu labas iespējas saprasties, drīz vien vīlušies šķiras un apsola sev, ka nekad vairs neatvērs sirdi mīlestībai, jo nevēlas vēlreiz pārdzīvot tik sāpīgu traumu un vilšanos.

Citi ,savukārt, sakož zobus un ierobežo savas simpātijas līdz paciešamam un drošam minimumam. Tāds pāris vairs negaida kopāesamības piepildījumu.

Mīlestība kļūst par pieticīgu izvēli un kopā dzīvošanu, lai labāk tiktu galā ar parasto ikdienu. Partnerattiecības var palīdzēt perfekti izkārtot šī pāra dzīves apstākļus, bet tās neietekmēs dvēselisko saskarsmi un kopīgo izaugsmi. Tās pārvēršas uz  ārpusi vērstā līdzāspastāvēšanā un nekļūst par patiesi iekšēju pastāvēšanu abiem kopā.