Ka es sagaidiju savu Lieldienu zakiti.

Ar viru sen jau gribejam mazuli. Nosvinējam kāzas, nopirkām māju, pietrūka tikai bērnu. Pagāja gads, otrs, trešais - nekā. Izstaigāju ārstus - viss kartība, aizsūtīju vīru, tam arī viss normā. Sāka pamazām zust ceriba, ka vēlak vīrs atzinās - viņam arī jau šķita, ka bērni - tā nav mūsu laime. Aizrunājāmies pat līdz adoptēšanai, bet kaut kā man gribējas vēl pāris gadus pagaidīt....

Uzzināju, ka esmu stāvoklī pagājušo gadu augustā, pec brauciena uz dabu, kad pēkšņi pec šaslika sametās slikta dūša. Vēl neticēju, arī sieviešu dienu iztrūkums mani nemulsināja, tā kā viņas man bija neregulāras, nodomāju ka atkal aizķerušās. Dodoties uz darbu nolēmu tomēr nopirkt testu un parliecināties, kā jau kuro reizi, par vienu svītriņu. Man par lielu šoku tur bija divas svītriņas, arī nakamajos divos testos - divas!!! Tajā paša dienā gaju pie maksas ārsta, jo nespēju ilgāk ne dienu gaidīt un domāt - un jā - 6 nedēļas!!!! Šo skaitli laikam neaizmirsīšu nekad.

Ta gāja mūsu mēneši, vīrs ļoti palīdzēja un atbalstīja it visā. Es nebiju nekāda kaprīza grūtniece, izskatā nemainījos vispār un apkartējie cilveki domāja, ka būs puika. Pedeja USG (32. ned) uzzināju, ka būs meitene, tas mani neapbēdināja nemaz, es gribēju bērnu, nevis puiku vai meiteni.

Pēdējais mēnesis bija visvisgarākais, biju piekususi, jutos smaga, liela. Vēderā nēsāšana arī jau bija līdz kaklam, dienas vilkās kā mēneši. Pēc USG daktere noteica datumu 02.04. Pagāja garām šis datums un es vēl ar vēderu. Kļuvu nervoza, neciešama, vīrs katru dienu joko "nu, tu dzemedēt netaisies?", bet es vairs neuztvēru to kā joku, mani tas tracināja...

09.04. gāju pie dakteres. Pierakstījam tonisus, viss kartība, mazā nelaižas uz leju. Bet daktere saka, ka nu jau vajag dzemdēt - ilgāk vilkt nevar, jo meitene nav diezko maza. Ja līdz 11.04 nedzimst, tad jābrauc stāties pašai. Meitene nepiedzima un man pienācās ar trīcošām kājam iet pašai. Slimnīca mani pieņēma un pateica, ka gaidisim, neviens ar varu ara nespiedis. Tas mani iepriecināja,jo gribēju, lai viss notiek pats par sevi.

Man par laimi 12.04 (ša gada Lieldienas ) - naktī sākas sapītes, ne parāk spēcīgas, bet gulēt vairs nevarēju. Nocietos līdz rītam, kad dakteri taisa rita apskates un saku - ka tā un ta, bet man sap no 12:30 naktī ik pa 5-7 minutēm.Daktere apskatīja un nosītīja mani uz dzemdetāju nodaļu. Nodomāju nu kaut tik lidz 21:00 es tiktu jau galā.

Laiks gāja diezgan ātri (varēja arī ātrāk), tad es lekāju uz bumbas, staigāju pa gaiteni, gāju duša, zvanīju vīram, jo tas bija vairak par mani satraucies. 17:00 dakteri nolema pardurt udenus lai raitak ejot sapite.Piezvanuju pedejo reizi viram un palūdzu, lai pats vairak nezvana, jo kaut kā runāt vairāk negribas..... Sāpe kļuva specīgi stiprāka, nu jau es nesājos pa palātu un negribēju sēdēt, brižiem pat likos četrāpus,un kodu sev rokā, jo man skita, ka tā bija vieglāk pārdzīvot. Beidzot 20:30 es izdzirdēju gaidītos vārdus "nu iesim", un es skriešus skrēju ātrak uz to galdu. Paradījās sen izbeigušies spēki,jo nu jau gals bija redzams.

12.04.09 21:15 man piedzima ilgi gaiditā meitiņa,jutos septītajās debesīs, neskatoties uz plīsumiem un griezumiem. Palūdzu vecmātei telefonu un turpat guļot uz galda steidzos mierināt vīru, ka nu jau viss ir kartība.

Vēlu visiem izjust šo neizsakāmo prieku un laimi, kad tu vari satikt un samiļot cilvēciņu, kas deviņus mēnešus ir dzīvojis zem tavas sirds.