Psihologu statistika rāda, ka katrs piektais vīrietis vecumā no 43 līdz 50 gadiem atkārtoti stājas laulībā. Tā nosaukta par četrdesmitgadnieku krīzi. Taču šoreiz ne par to. Šoreiz par tiem, kuri veiksmīgi šo mūsdienu modes kliedzienu pārlaiduši, un dzīvo laimīgi arī vēl desmit gadu pēc šī, par kritisku nodēvētā, vecuma. Divi sabiedriski aktīvi pāri ar laulības stāžu ap 30 gadu mums sniedza mazu ieskatu tajā, kā dzīvojuši, lai nevienam pat neienāktu prāta doma par kādu citu pusīti.
Pirmajā vietā vietā – tikai TU un humors
Savdabīgs, var teikt, pat nedzirdēts un daudziem, iespējams, neizprotams liksies kāda Saldus pusē dzīvojoša pāra vairāk nekā 31 gadus ilgās mīlestības saglabāšanas noslēpums. Viņi saka, ka: „Galvenais ir tas, ka mēs viens otram esam paši svarīgākie, pat bērni un vecāki ir tikai nākamājās vietās.” Tā ir vienīgā atziņa, kas ir reizē arī vienīgais padoms tiem, kuri grib palikt uz mūžu kopā.
No gaisa saticība nav kritusi, tāpat bijis daudz laika vajadzīgs, lai viens otram pielāgotos – tam cauri gadiem bijusi vajadzīga nebeidzama otra patikšana, mīlestība un bezizmēra pacietība. Vēl divi šo attiecību stūrakmeņi – veselīgs humors, lai kopīgi var izsmieties un viens otru paķircināt, tāpat neiztikt bez vienotas politiskās platformas jeb vienotas attieksmes pret lietām, tā saka Iveta, piebilstot, ka neesam gatavi dot nekādas receptes ilgstošai kopā dzīvošanai.
Jau minējām, ka četrdesmitgadnieku krīze ir šī laikmeta aktualitāte. Arī šis pāris uzsver, ka tad, kad viņiem bijis 40 (tas ir pirms desmit gadiem), tad tādas krīzes nebija populāras – viņi un viņiem apkārtesošās ģimenes to laiku palaidušas garām, pat nepamanot. Iveta norāda, ka cilvēki šobrīd tiek pārāk ietekmēti no preses, vērtību sistēma ir sagrauta – tas ir daudzu ģimeņu izjukšanas pamatā. Padoma, kā to pārvarēt, nav. Vienīgais norādījums – dzīvot gudri, ar prātu un acīm vaļā, lai nepazaudētu savu Mēs abi sajūtu.
Vienot var arī ģimenes tradīcijas. Visi trīs bērni jau ir pieauguši un vecāku mājās atgriežas ar prieku. Bērnību vecāki devuši skaistu – ar dzimšanas dienām pie dabas krūts, ar kopīgu slēpošanu, ar kazaks-razboiņiki spēlēšanu, ekskursijām ar teltīm... Uz Saldu nu raujas arī bērnu draugi, jo: „Tur bieži ir visādi pasākumi ģimenes lokā, kopīgas vakariņas, spēļu vakari, dzīvesgudras sarunas un joki ar jaunajiem, kārtīga pirtī iešana ar pēršanos. Vēl viņi katru gadu savos laukos rīko sēņu lasīšanu un kādu mājas mēroga mūzikas festiņu – mamma tirgo biļetes un domā programmu, tētis taisa skatuvi.” Tā ar sajūsmu par šo ģimeni izsakās jaunie, kuriem nu jau arī visiem ir ap 30. Šo pāri viņi sauc – īsta Ģimene.
Jādzīvo viegli – caur smiekliem
Dzintra un Roberts saimnieko vienā no populārākajiem Rīgas ne-Vecrīgas krodziņiem, kur nedēļas nogalēs apgrozās mākslinieki un visādi citādi radošas personības. Pēc 33 laulībā pavadītiem gadiem viņi smej, ka teorētiskais krīžu laiks ir viņiem jau garām, bet patiesībā – tāda nemaz vispār nav bijis.
Apkārt gan esot šur tur pa kādam pārītim, kur piecdesmitgadīgs tētuks sāk iet skolā un mācās lasīt. Roberts novērojis, ka vīrieti gados, kuru skārusi krīze, varot uzreiz pazīt pēc frizūras – tā pēkšņi kļūstot puiciska (gardi smej). Patiesībā krīzes esot pat divas. Otrā ir tad, kad viņam ir 70, bet sievai tikai ap 40, tad esot visas tiesības tādam vīram teikt: „Tu smirdi pēc vecuma!” Dzintra atsmej pretī, ka mūsdienās vairs nav retums arī sieviešu pusmūža krīze, bildes taču pilni žurnāli.
Jautājot par strīdiem – pa visu telpu atskans vienbalsīgs: „Nu, nav tak!” Šis ir viens no retajiem pāriem, kurš, kā apgalvo paši, visa mūža laikā ir sastrīdējušies tikai vienu reizi. Un tad pat –nespējot pēc medicīnas enciklopēdijas noteikt diagnozi, ir dēlam dzeltenā kaite vai nav. Ja nopietni, tad strīdu klasiskā izpratnē tiešām neesot bijis.
Viņi iesaka nebendēt nervus par niekiem (otra nenomazgātiem traukiem, nomestu zeķi u.tml.) – ko tad tas dos, vaicā Dzintra. Viņa iesaka iedomāties sevi tā otra vietā, ka ir taču tādas dienas, kad neko negribas darīt. Nu, un varbūt šodien tāda diena ir tam otram cilvēkam! Robertam strīdi riebjas pat fiziski, pat tad, kad jādzird citus plēšamies, viņš pagriežas un iet prom. Viņi abi silti iesaka valdīt mēli, jo tā gan varot daudz riebīga izdarīt – labāk iekost tajā mēlē.
Runājot par pašiem – kā izdevies šajos laikos saglabāt savu ģimeni, viņi atkal smej. Laikam esot traki slinki bijuši, tāpēc tik ilgi ir kopā. Viņi uzskata, ka muļķības ir psihologu teiktais par to, ka nevajag strādāt abiem vienā darbā. Viņu krodziņš ir abu kopēja, patīkama rūpala – ko šodien nevar viens, to izdara otrs. Tāpat savulaik, kad Roberts pārnācis no armijas, abi kopā iestājušies augstskolā, tās laika piedzimuši visi trīs bērni, turklāt augstskola pabeigta tikai ar vienu akadēmisko gadu. Pat bērniem rakstīt mācīts kopā uz maiņām. Tagad krodziņā notiek ballītes gan pašiem, gan bērniem, kopā tiek iedzerts un padancots, aiziets uz kādu restorānu. Tas, ka ir kopīgas problēmas, nozīmē, ka tā arī tās jārisina – tas rezultātā arī dod kopības sajūtu.
Vēl. Jokojot par ballītēm, viens otru papildinādami, viņi atkal skaļi smej, ka varot jau padejot viens un otrs ar kādu citu, tomēr: „Labi jau nav! Labi jau nav!” Tāpat viņi ir noraidoši pret meiteņu un puišu vakariem, kur jāiet tikai vienam. Šis bija viens no retajiem nopietnības brīžiem sarunā, proti, padoms, ka vīram un sievai ballēties vajag kopā, vai arī abiem jāpaliek mājās.
Visu nemaz nevar uzrakstīt, jo saruna pagāja vienos smieklos pašiem par sevi. Un kas pats skaistākais – viņi atceras daudz kopīgo lietu. Piemēram, kā 75. gadā iepazīstoties, Roberts ar liķieri aplējis Dzintras zaļās bikses; kur svinēta Dzintras piecpadsmitā jubileja, bet Robertam sešpadsmitā; kā uz Tulu Krievijā Dzintra pie Roberta uz armiju braukusi ar briesmīgi smagām pekelēm (somā, protams, Rīgas balzami) un kā Roberts dēla vārdadienā salauzis dāvanu - sienāzi...
Rezumējot šo abu pāru stāstus, jāpajautā pašām sev – vai mēs un mūsu otrās pusītes atceramies tādus sīkumus; vai vispār šajā steigā mums ir kaut kas kopīgs un vai mūsu attiecībās nav par maz smieklu un viegluma, bet par daudz prasību vienam pret otru?