Kas ir jūsu bērns: līderis vai untumnieks

Vecāki, bieži vien, ir nesapratnē, kad mīļais bērniņš demonstrē skaidru „nelīdzsvarotību” uzvedībā. Kā rīkoties – noklusēt, norāt vai nolikt kaktā? Vispirms saprast, kas notiek ar bērnu, - viņš niķojas vai... Speciālistiem ir dažādi viedokļi, bet tie nav pretrunīgi. Lūk, dažas situācijas, kuras biedē mammas...

Nesteidzieties dusmoties: iespējams, jūsu mazulis neniķojas, bet pauž savu patstāvību.

Pirmais uzskats (Elena Grišuņina, psiholoģisko zinātņu kandidāte):
Nedrīkst aizmirst, ka mazais bērniņš ir jau personība. Trijos gados sākas pirmā vecuma krīze. Mazulis tiecas pēc neatkarības, bet kas slēpjas zem šī „es pats” - niķis vai mēģinājums palikt pie sava? Līderība ir ļoti sarežģīts jēdziens. Galvenā iezīme: cilvēks māk organizēt citus, pamatojoties uz saviem mērķiem.

Pavērojiet, cik apzinīgi bērns kaut ko grib. Ja viņš mazliet raud un nezina kāpēc, ticamāk tā būs kaprīze. Bet, ja viņš paskaidro, ka nagliņu sienā viņš grib aizsniegt, lai pieliktu mašīnai „lielgabalu” un satraucas, ka nesanāk, - šeit jau redzama liela līderība.

Situācija Nr.1:

«Mana draudzene ir pārliecināta: bērnam jāiemāca „cīnīties” par savām rotaļlietām, lai pēc tam kaut ko sasniegtu dzīvē. Bet es viņai nepiekrītu!

Psihologs: ja bērns kaut ko ņem ar varu – tā nav līderības pazīme, bet drīzāk agresijas izpausme. Līderis ir direktīvs. Šis termins saistīts ar vārdiem „vadīt”, „norādīt”. Bērns – līderis ir spējīgs pārliecināt vienaudžus, piemēram, atdot mašīnīti nevis ar viltu, bet tā, lai tas būtu izdevīgi otram mazulim. „Dodiet mašīnas man, jo man ir kaste – mums būs kosmosa kuģis, un mēs kopā lidosim glābt planētu...” Veiciniet iniciatīvu, ļaujiet bērnam pašam saniegt rezultātus.

Otrs viedoklis (Irina Daņilova, bērnu psiholoģe):
Uzskatu, ka problēmai „līderība - niķi” ar bērnu nav nekāda sakara. Tie ir vecāku subjektīvi vērtējumi. Nav vienādu bērnu un vienādu dzīves nosacījumu. Mammām un tētiem vienkārši vajag iemācīties atpazīt un atbalstīt labus pasākumus.

Situācija Nr.2:

Sangvīniķi un holēriķi biežāk dzimst kā līderi – viņi ir aktīvi, enerģiski, spēj aizraut un pārliecināt.

«Tikko nokļūstam spēļu laukumā, kā dēls uzreiz dod komandas: «Skrieniet visi aiz manis, spēlējam to un to...» Tāpat runā arī ar pieaugušajiem, saucu ēst, bet viņš: «Esmu aizņemts, skatos multfilmas, atnes man paēst uz šejieni, tā būs ērtāk ». Tā ir līderības izpausme?»

Psihologs: ticamāk, ka tas ir mēģinājums kontrolēt situāciju un atbrīvoties no trauksmes. No psiholoģijas skata punkta līderis – bieži ir cilvēka psihotips, kurš vēlas piegriezt pasauli pēc sava šablona. Tas viņam sniedz aizsargātības izjūtu. Psiholoģijā ir jēdziens – bāzes neuzticēšanās pasaulei, izpaužas laikā no dzimšanas līdz pirmajam gadam. Piemēram, bērns raud, bet mamma nereaģē (ir aizņemta), vai viņa nemitīgi skraida pārbaudīt, kā guļ viņas mazulis un tikai par to vien satraucas.

Neapzināti bērns nonāk pie secinājuma: pasaule mani neiepriecē. Iespējams arī veselīgas līderības variants, kad mazulis var paļauties uz vecākiem. Galvenais – neuzvelt viņam savu nemieru. Ja viņš nokrita, bet jūs nobijāties, - tā ir jūsu problēma, bet ne bērna. Tā arī sakiet: „Es par tevi nobijos, bet tu esi malacis, ka neraudi!” Bērnam, pirmkārt, vajadzīga jūsu pārliecība.

Situācija Nr.3:

«Mans trīs gadus vecais dēls bieži tēlo, ka nemāk ēst ar karoti un lūdz pabarot. Dažreiz es tam piekrītu, bet vīrs nav apmierināts. Viņam ir cita metode: neēdīsi – stāvi kaktā! Kā rīkoties?

Psihologs: Ja bērns, mākot ēst ar karoti, tēlo, ka vairs nemāk, - tas ir mēģinājums manipulēt. Tam var būt vairāki cēloņi: viņam trūkst mātes siltuma, viņš ir pats jaunākais un cenšas uzstāt uz savu u.tml. Sakiet viņam: „Mēs tagad ēdīsim kopā – tas ir lieliski!” Viņš kategoriski atsakās – „Dēls, esmu apbēdināta, ka tu paliksi neēdis” Un sataisiet bēdīgu seju. Ņemiet vērā, ka draudi nedod iespēju bērnam saprast, ko viņš grib. Un galvenais – šajā situācijā viņš paliek viens pats: nav apbēdinātās mammas, kontakts ir zudis. Draudi nozīmē – tev pašam jātiek galā ar problēmu. Tieši tādu audzināšanas metožu dēļ pēc tam izaug cilvēki, kas neuzticas pasaulei.

UZMANĪBU! Nepiekariet bērnam etiķeti – „tu esi līderis”, „tu esi untumains”. Labāk pārvērtiet kontaktēšanos spēlē, radošā procesā. Un... mācieties no savām kļūdām!

"Luksafora metode"
Domās sadaliet trīs zonās bērna uzvedības vērtējumu un precīzi tai sekojiet. Bērnam jāzina atļautības robeža.

- Zaļā zona – tiek atļauts viss: spēlēties ikvienā istabā, dziedāt uz ielas, ieliet sev ūdeni...
- Dzeltenā zona: drīkst visu, bet ar nosacījumu: mantas drīkst izmētāt tikai savā istabā; aicināt draugus, par to brīdinot vecākus, savākt izmētātās mantas, kad draugi ir aizgājuši; no lādītes ņemt tikai plastikāta krelles...
- Sarkanā zona – nedrīkst: skriet pār ceļu, zīmēt uz sienām, ēst šokolādi, ja viņam ir alerģija...

Pieturoties pie šīs metodes, pašiem jābūt pacietīgiem, uzmanīgiem un pats galvenais –noteiktiem (nedrīkst šodien ļaut izmētāt mantas pa visu māju, bet nākamajā dienā rāt bērnu par to), tad arī bērnam būs vieglāk noformulēt savas vēlmes, tātad, viņš daudz mazāk niķosies.