Kā uzvesties, lai Vīram gribētos iet uz mājām

Kāds ir stipru attiecību noslēpums? Kas padara sievieti īsteni gudru? Kas ļauj saglabāt ģimeni par spīti visām sadzīves vētrām? Par to – Svetlanas pārdomas.

...Reiz, pēc divpadsmit gadu kopdzīves, vīrs man teica: «Kad es jaunībā sapņoju par to, kāda būs man ģimene, es pat iedomāties nevarēju, ka tas būs tik brīnišķīgi».

Pēc šiem gadiem mēs abi esam secinājuši, ka attiecību sakārtošana – tas ir pastāvīgs un rūpīgs darbs. Tas prasa pacietību, takta izjūtu un sapratni.

Man nav speciālas psiholoģiskās izglītības, tāpēc viss, par ko tiks runāts, var attiecināt uz praktisko psiholoģiju, kas balstīta uz personisko pieredzi. Visiem padomiem ir tikai rekomendējošs raksturs. Vai tie jums der vai nē – lemiet pašas.

Deviņdesmit procenti no manis aptaujātajiem vīriešiem tajā vai citā formā piekrita manam viedoklim. Atlikušie desmit uzskata, ka sieviete viņam piederēs visa un pilnībā, t.i., rupji sakot, pāries viņa īpašumā un būs atkarīga no viņa vēlmēm un prasībām. Ja jūs esat iekļuvusi šajos desmit procentos, var tikai izteikt jums līdzjūtību: pati esmu izbaudījusi četru gadu laulības dzīvi, kas balstīta uz šādiem nosacījumiem. Sāksim ar to, ka zīmogs pasē vēl neko nenozīmē. Ja viņš gribēs aiziet, nekāds zīmogs nenoturēs. Ja jau „vīrs” vajadzīgs pašai, tad attiecības jāuzlabo ieinteresētajai pusei.

Pirms tam, kad es pārcēlos ar savām mantām pie sava tagadējā vīra, mums bija šāda saruna. Es tad biju aizbraukusi pie viņa ciemos kopā ar mazu bērnu uz trijām dienām (viņš tolaik dzīvoja ar deviņus gadus vecu meitu), „iestrēgu” uz nedēļu, gatavojos braukt mājās, apsēdamies, lai pirms ceļa iedzertu tēju.

- Tu zini, jo ilgāk pie tevis dzīvoju, jo mazāk man gribas no šejienes iet projām, - es viņam sacīju.
- Nu, tad neej, - pilnīgi flegmatiski viņš atbildēja.
- Ko nozīmē „neej”? – es izbrīnījos. – It kā piedāvājuma palikt nebija.
- Tu man netraucē, - tik pat mierīgi viņš izdvesa.

Aizvainojums un mulsums plosījās manī dažas minūtes, bet pēc tam es pēkšņi iedomājos: cik tas ir lieliski, ka divi pieauguši cilvēki (man 28, viņam 32), katrs ar saviem paradumiem, «aizspriedumiem», dzīves skatījumu, vēl ar bērniem ir sagājuši kopā un viens otram netraucē!

Mēs sarakstījāmies tikai pēc četriem gadiem. Abu pušu vecmāmiņas uzstāja, ka bērnus vajag adoptēt, bet bez zīmoga pasē to nevar izdarīt. Pirms kāzām es ļoti nervozēju, šķita – tūlīt parādīsies zīmogs un viss izmainīsies. Nekas neizmainījās, pat bērnus neadoptējām. Un visi, tajā skaitā bērni, esam laimīgi.

Pārāk uzmanīgi pirmajos gados mēs veidojām attiecības. Sarunāties varējām visu nakti, ļāvām rakņāties viens otram katra privātajā dzīvē, izvilkt no „zemapziņas” tarakānus saules gaismā. Visus varbūt arī neizvilkām, bet no lielas daļas kompleksu tikt vaļā viens otram palīdzējām. Pazīstami profesionāli psihologi dažreiz pat brīnījās: «Draugi, kā jūs jūtaties pēc tādas psihoanalīzes? Galva nesāp, piemēram?» Nesāpēja. Tāpēc, ka mēs to darījām apzināti un katrs cīnījāmies ar savām nepilnībām, bet ne svešām. Katrs no mums gribēja mainīties, lai mīļotajam cilvēkam būtu vieglāk dzīvot.

Pati lielākā kļūda no sievietes puses slēpjas tur, ka daudzas uzskata: tagad man ar viņu viss ir slikti, bet pēc kāzām viss mainīsies – es viņu pārtaisīšu.

Uz kā balstīta šī pārliecība – nav saprotams. Nemelojiet sev. Kā rāda prakse, ar kopdzīves sākumu visas nesaskaņas un problēmas tikai padziļinās. Tādām laulībām jau no sākta gala ir izjukšanas risks un lielākajā vairumā gadījumu ar to arī beidzas. Tāpēc galvenais padoms: nesteidzieties iziet pie vīra.

Vai iemācieties pieņemt cilvēku tādu, kāds viņš ir, ar visiem viņa plusiem un mīnusiem. Vienu no diviem.

Izmainīt un pārveidot šajā pasaulē var tikai sevi. Lūk, daži piemēri, kā to labāk izdarīt.. Neteikšu „dari tā un viss būs labi”. Visi mēs esam dažādi un universālu padomu par šo tēmu nav. Tāpēc sāksim no nepatīkamā:

Ko nevajag darīt, lai nesabojātu attiecības ar mīļoto vīrieti

- Neaizmirsti, ka tagad tu neesi viena. Visspēcīgāk cilvēku savstarpējās attiecības izjauc vienaldzība, kad cilvēks atnāk mājās, bet neviens viņu negaida, par viņu neviens nepriecājas. Varbūt tāpēc vīrieši bieži iegādājas suni: lūk, kur patiesums no ausīm līdz astes galiņam! Vai mīļāko...

- Negaidi, ka viņš uzminēs. Bieži problēmas sākas tad, kad mūsu fantāzijas un gaidas sāk strauji atšķirties no īstenības.

Paskaidrošu: jūs cerējāt, ka atgriežoties no darba, jūsu vīrs jums nopirks ziedus, bet viņš to neizdarīja. Kas notiek tālāk? Lūk, piemēram, scenārijs, kuru izmanto daudzas sievietes.

Jūs uzpūtāties un visu vakaru aizvainoti sēžat. Viņš ik pa laikam cenšas noskaidrot, kas noticis. Jūs šajā mirklī izlēmāt, ka viņam pašam jānojauš, kur ir viņa vaina, tāpēc neteiksiet. Viņš nenojauš. Jūs strīdaties. Vakars sabojāts.

Mēdz būt tādas situācijas? Uz katra soļa! Reiz, mana draudzene pat aizgāja no vīra tāpēc, ka viņš kaut ko neizdarīja, bet pēc tam nenojauta, par ko viņa ir apvainojusies. Pēc stundu ilgas sarunas pakāpeniski nonācu pie domas: kāpēc tu izlēmi, ka viņš rīkosies tieši tā? «Bet viņam vajadzēja...» Loģika atgriezās tikai pēc manas frāzes, ka neviens nevienam nav parādā. Viņa aizdomājās uz desmit minūtēm, pēc tam piezvanīja vīram un, minot kā iemeslu dzīvokļa atslēgu atdošanu, aizbrauca salīgt ar vīru. Vēl joprojām kopā un laimīgi.

- Neapspried ar vīru nopietnus jautājumus, ja viņš ir izsalcis. Atcerieties pasakas: tu mani sākumā pabaro, padzirdi, pirtī nomazgā. Un pat Ragana rezultātā atrod kopēju valodu ar pašu agresīvāko Janku.

- Necenties izlemt viņa vietā, kā viņam būs labāk. Viņš ir pieaudzis cilvēks un kaut kā dzīvoja bez tevis visus šos gadus. Tāpēc viņam ir tiesības patstāvīgi izlemt, ko vilkt mugurā, kur iet, ar ko draudzēties, kā attiekties pret saviem vecākiem u.t.t. Uzspiežot cilvēkam savu lēmumu, jūs apdraudat viņa brīvību. Bet to vīrieši, ai, kā nemīl! Tāpēc, pieņemot kādu lēmumu, aizdomājieties: vai tā ir jūsu problēma?

- Neuzspied! Ir sieviešu kategorija, ja kaut ko vajag, tad tam ir jābūt izdarītam vakarā, nu sliktākajā gadījumā, tieši šajā mirklī. Turklāt šai sievietei ir pilnīgi vienalga: vai cilvēks ir noguris, vai viņam ir kādi plāni savam brīvajam laikam. Viņai vajag! Visu met malā un dari! Kādu laiku viņš cietīs, bet pēc tam noteikti uzsprāgs, un jūs dabūsiet nopietnu skandālu. Ikvienu cilvēku var novest no pacietības, lai cik pacietīgs viņš arī nebūtu.

- Neesi īgņa. Ārā pirmā maija demonstrācija, visi priecājas, laimīgi, bet viņa: «Izmet eglīti... izmet eglīti...» - vecais bajāns. Mums, starp citu, eglīte pagājušajā gadā līdz oktobrim stāvēja. Visi draugi pirms jaunā gada ar vienu un to pašu frāzi nāca: «О, jums jauna eglīte!». Krāns, atkal jau, var tikt labots nedēļu. Tualetes poda tvertne – vispār vairākus mēnešus. Par šiem gadiem jau tā esmu pieradusi, ka tas vairs neuztrauc. Jo kaut kad jau viņš sataisīs, kāpēc man nervozēt?! Pret visu vajag attiekties vienkāršāk. Un ar humoru.

- Nepatīk – dari pati. Vīrietis sāk dzīt sienā naglu – aizejiet uz citu istabu un nelieniet ar noderīgiem padomiem un rekomendācijām. Ķērās klāt trauku mazgāšanai – sēdiet klusu, citādāk vēl atcerēsies, ka tas nav vīriešu darbs. Sliktākajā gadījumā pēc tam pārtaisiet, ja nepatīk.

- „Kā tu vari sēdēt pie datora, kad tev acu priekšā tik netīrs logs. Piecelies un nomazgā!” – reiz kāda mana draudzene pavēlēja savam vīram. Uz ko, dabīgi, saņēma atbildi: - „Man kaut kā pilnīgi vienalga. Ja tevi tas satrauc, ņem un mazgā pati!”

- Nemanipulē. Atceros, mūsu pirmajā nopietnajā strīdā aizvainojuma uzliesmojumā es pateicu: «Ak, tā! Tad es aizeju pie mammas!» un aizgāju kravāt mantas. Gandrīz jau visu biju savākusi, bet viņš kaut kā nenāk izlīgt. Aizdomājos: ko gan es īsti daru? Tā laikam patiešam nāksies braukt pie mammas. Aizgāju pie viņa, ielējām kā parasti pa krūzīte tējasi. Viņš bēdīgs sēž, satraukts. Turpmākais dialogs:

- Tu taču negribi, ka es aizbraucu?
- Negribu.
- Man bez tevis būs slikti.
- Man arī.
- Tad kāpēc tu mani neapturi?
- Tas taču ir tavs lēmums. Tev uz to ir tiesības.

Palūdzu piedošanu, izkrāmēju čemodānu un tā vairāk nekad nedarīju.

-Strīda laikā nenolaidies līdz apvainošanai. Tik un tā nāksies izlīgt, bet aizvainojums iesēdīsies tik dziļi, ka nākamā strīda laikā noteikti nāks uz āru. Jo vairāk tādu aizvainojumu sakrāsies, jo grūtāk ar katru reizi būs izlīgt.

- Neatsakiet vīram seksu. Viņš precējās arī tā dēļ. Ja jums ir kādas veselības problēmas, vajag par to parunāt ar vīru un griezties pie ārsta. Ja jūs vienkārši nesaņemat baudu no seksa, palasiet kaut ko par šo jautājumu – tagad ir kaudzēm literatūras par šo tēmu. Ja nepalīdzēja, atkal – pie daktera. Tas ir seksopatologs un šajā sfērā zina, ja ne visu, tad pietiekami daudz.

Neizmanto seksu kā sviru, ar kura palīdzību var izdarīt psiholoģisku spiedienu vai panāk piekāpšanos. Ne ar ko labu tādas manipulācijas nebeidzas. Nevajag šos daudz cietušos grābekļus izmantot uz sevis..

- Nepazemo sevi un savu vīru ar greizsirdību. Zinu lielu daudzumu greizsirdīgu sieviešu, kuras vienkārši indē savas otras pusītes dzīvi. Tādi cilvēki spējīgi klusībā pārbaudīt kabatas, pārbaudīt SMS telefonā, ielīst e-pastā. Un, ja pat nekāds kompromāts netika atrasts, aizdomu tārps dvēselē paliek: ja nu viņš tā labi noslēpis, ka es neatradu. Visbiežāk tas notiek, kad attiecības kļuvušas vēsākas.

Ikviena problēma var tikt atrisināta, ja par to runā. 99 % gadījumu šis likums strādā. Ja tas nestrādā, tad stājas spēkā viens no diviem izņēmumiem.

Izņēmums Nr. 1.

Nevari izmainīt situāciju – izmaini savu attieksmi pret to.

Atceros pirmo kopdzīves gadu, mani ļoti kaitināja pa dzīvokli izmētātās netīrās zeķes. Vai grūti tās iemest netīrās veļas kastē kaut vai maisiņā salikt? Paskaidroju, lūdzu, rājos, ironizēju – nekas nemainījās.

Vienā jaukā brīdī pēkšņi aizdomājos: «Lai tas ir Pats Lielākais Viņa Netikums, jo to viņam nav nemaz tik daudz. Citādāk vēl nimbs ap galvu parādīsies un sāks augt spārniņi.». Un viss nostājās savā vietā: problēma pazuda! Nē, zeķes vēl joprojām mētājas uz grīdas, mani tas vienkārši pārstāja satraukt.

Domājat, ka viņš patiesībā ir svētais? Nē. Vienkārši tajā brīdī, tas viņa defekts mani satrauca visvairāk, tāpēc pārējo nepamanīju. Pēc tam tik vēl izrādījās: traukus aiz sevis nenomazgā, produktus neieliek atpakaļ ledusskapī, lietu remontu atliek, kā jau tika minēts iepriekš, un vēl daudz kas cits. Tikai viss pēc šī viena pieņemtā lēmuma pārstāja satraukt.

Izņēmums Nr. 2.

Ja nevari izmainīt attiecības, nebaidies no šķiršanās.

Dažreiz tā ir pati labākā izeja no situācijas. Kāpēc bojāt otra dzīvi, nervus un taisīt skaistu sejas izteiksmi sliktas spēles laikā, radīt cilvēkiem šķietamību, ka jums viss ir kārtībā. Ja attiecības ir sagrautas, no attiecību sabrukuma nevienam sliktāk nekļūs. Kā saka viena mana draudzene: «Vai nu dzīvo un nežēlojies, vai nedzīvo un nežēlojies». Varbūt katrs no mums vēl satiks savu mīlestību.

Pats sarežģītākais šajā situācijā atteikties no nepamatotām gaidām un pieņemt lēmumu.

- Cerību vajag iznīcināt pirmo, - teica mana labākā draudzene, kad es aizgāju no iepriekšējā vīra.
- Bija taču labi vēl gadu atpakaļ! – caur asarām mēģināju viņu pārliecināt.
- Vai šī gada laikā ir kas mainījies uz pozitīvo pusi? – viņa man uzdeva sarežģītu jautājumu.
- Nē, - ar rūgtumu atzinu sev.
- No kurienes tāda pārliecība, ka kaut kas mainīsies?
- Vienkārši ļoti gribas ticēt...
- Lūk, tāpēc jau es tev saku: cerību vajag iznīcināt pirmo! – draudzene izteica loģisku spriedumu.

Šī saruna tika atkārtota vairākas reizes vārds vārdā. Grūti lauzt stereotipus, bet palīdzēja: es aizgāju no vīra, kas man bija kļuvis svešs cilvēks, pie mīļotā vīrieša un tagad jau divpadsmit gadus esmu laimīga. Bet varēju vēl līdz pat šim brīdim cerēt, ka „kaut kad”, censties saglabāt brūkošo ģimeni bērna dēļ un mocīties.

Iespējams, es kaut ko esmu palaidusi garām. Jūs to varat noskaidrot, parunājot ar savu mīļoto vīru. Tikai vienu gan varu teikt ar pārliecību. Šo rakstu, pirms tas tika publicēts, testēja pietiekami liels skaits vīriešu un visi viņi vienā balsī paziņoja: «Viss ir pareizi!» Laikam ir vērts ņemt vērā „otrās pusītes” un padarīt tās laimīgas. Un vienlaikus arī sevi...