Kā sākt dzīvot šeit un tagad

Kā sākt dzīvot šeit un tagad. Uz jautājumu: «Kāpēc vajag dzīvot šeit un tagad?», atbildēt ir pavisam vienkārši. Lai labāk strādātu, vajag labi atpūsties. Lai mūsu sajūtas būtu spilgtākas un smalkākas. Lai attīstītu savas prasmes un spējas. Lai iemācītos reāli ieklausīties apkārtējos.

Lai uzlabotu atmiņu un būtu uzmanīgākam pret detaļām. Lai izvairītos no liekas trauksmes un no perfekcionisma. Sarakstu var turpināt līdz bezgalībai.

Kāpēc mūsu šeit nav?

Rodas pretjautājums: ja dzīvot tagadnē ir tik jauki, kāpēc lielākā daļa cilvēku to nedara? Iespējams, tāpēc, ka mēs nedraudzējamies paši ar sevi – vai tas būtu paša ķermenis vai zeme, kur esam piedzimuši, vai tie būtu profesionālie jautājumi vai attiecības ar tuviniekiem. Mēs esam pieraduši aiziet no tās realitātes, kas mūs neapmierina, kaut kur, lai tikai neatrastos tajā.

Piemēram, jebkurš bērns var paslēpties savā iedomātajā pasaulē, kad apkārtējā pasaule kļūst pārāk baismīga un neērta. Pieaugušajiem arī ir kopējs placdarms, kur atkāpties. Mēs varam atrasties fantāziju un atmiņu pasaulē, ieiet projektu un teoriju pasaulē, bet varam nodarboties ar bailēm, neizrunātām sarunām, nenopirkto lietu saraksta sastādīšanu. Neviens neapgalvo, ka tas viss ir pilnīgi nevajadzīgas lietas mūsu dvēseles saimniecībā. Bet cik daudz laika mēs pavadām šajā virtuālajā pasaulē, bet cik – reālajā, tagadnē?

Viens no skaidrojumiem tam slēpjas mūsdienu kultūrā, kurā „darīt” kļuvis svarīgāk nekā „būt” Tāpēc pirmajā plānā ir efektivitāte, plānošana, darbošanās, panākumi. Vienkārši apsēsties un vērot – daudziem pārāk grūts, citiem pilnīgi neiespējams uzdevums.

Tuvāk tagadnei

Ikviens cilvēks var iemācīties dzīvot «šeit un tagad». Tikai, kā likums, viņš to nedara, jo ir pārāk aizņemts. Paradokss ir tajā, ka ne pārāk grūti uzdevumi, kas palīdzēs biežāk atrasties tagadnē, aizņems ne vairāk kā 10 minūtes dienā.

Sāciet pievērst uzmanību tam, kur jūs šobrīd atrodaties – realitātē vai iedomu pasaulē. Var uzlikt modinātāju (vai atgādinājumu telefonā) uz katru stundu. Kad atskanēs signāls, pajautājiet sev: kur esmu? Ja izrādīsies, ka visu laiku neesat te, bet sapņos, atmiņās vai plānos, ar to vajag kaut ko darīt.

Vajag paspēlēties ar vienu ne pārāk viltīgu domu (svēti tai ticēt nav obligāti). Iedomājieties, ka viss tagad notiekošais ir vienīgais, kas jums ir. Pagātne – tās ir atmiņas. Nākotne – tās ir iedomātas bildes. Bez «tagad», jums nekā nav. Tas ir mazliet neērti, bet vienlaikus „priecē”. Viss apkārtesošais kļūst daudz spilgtāks, un dzīve iegūst spēku.

Ja pieņem šo filosofiju, varam izdarīt secinājumu: visu labo, kas ir dzīvē, vajag realizēt tieši šeit un tieši tagad. Vai nu tas jau pastāv kaut vai embrija veidā – vai tam nekad nepiedzimt. Tā kā nedrīkst domāt: es gribu mīlestību un tās dēļ es pacietīšu mīļotā ņirgāšanos. Es gribu dzīvot greznībā, tāpēc šodien ēdīšu ātri pagatavojamos 5 minūšu makaronus.

Jebkurā brīdī var apstāties, apskatīties apkārt un pajautāt sev: «Kas man šeit patīk un kas nepatīk?» Ko var izmainīt tieši tagad (izslēgt muļķīgo radio, noņemt no sienas dārgo, bet pretīgo gleznu, notīrīt putekļus, kādam piezvanīt). Var pajautātāt citādāk: kā es varu sajust vairāk prieka tieši tagad, šajā brīdī, nesperot pat soli? Tas ir daudz svarīgāk par jebkuru grandiozo plānu.

Sajust sevi "šeit un tagad" var, ja:

elposiet dziļi;
klausīsieties mierīgu mūziku;
pastaigāsieties dabā;
pasēdēsiet pie ūdens;
paglaudīsiet kaķi vai suni;
izpildīsiet kādu fizisku vingrinājumu;
satversiet plaukstās sniegu;
pasmaržosiet kā smaržo jūsu plaukstas;
pajautāsiet sev: «Ko es tagad sajūtu?»;
iedomāsieties sevi kā mazu bērnu.

Apstādināt mirkli

Apbrīnojami, kā katrs no mums pamanās dzīvot ne tagad. Bet pats pārsteidzošākais, ka mēs pat netīksmināmies tad, kad pats Dievs mums to vēlējis. Viens ēd bifšteku, nedomājot par tā garšu, bet par to, kāds būs deserts. Cita tā vietā, lai sajustu baudu gultā, nevar tikt vaļā no domas, kā viņa izskatās vai cik orgasmus viņa sasniegs. Ja apmierinājums vispār eksistē, tad tas patiešām eksistē tikai tagad – un nekad citreiz! Būtu labi biežāk sev pajautāt: ko es šajā pašā brīdī jūtu? – skaņas, vizuālos tēlus, garšu, smaržu. Uzmanības pievēršana maņām palīdz atrasties šeit un tagad, kā arī palielina baudu.

Kad mums garlaicīgi

Pieļausim, jūs atrodaties sastrēgumā. Jūs domās grūžat mašīnas uz priekšu un sūtāt lāstus pilsētas varai, globalizācijai un visam priekšā stāvošajam. Ja jums nav telekinēzes spēju, izmisuma domas neko nepaātrinās. Bet iespējams šīs pašas minūtes iztērēt citādi: paklausīties mūziku un atbrīvoties. Vai palasīt grāmatu, kurai parasti nepietiek laika. Tas pats attiecas uz rindām, zaļās gaismas gaidīšanu krustojumā, daudzām situācijām, kad vienkārši vajag gaidīt. Ja dzīvot tagad, piespiedu dīkstāves mirkļi kļūs par dāvanu, brīvām minūtēm dzīvei – pietiek tikai atslēgties no nepacietības.

Kad bailes

Tas ir objektīvs fakts: ja mēs dzīvojam tagad, tad mums ir maz iespēju kļūt par nelaimes gadījuma vai ļundaru upuri. Vienkārši tāpēc, ka mēs uzmanīgāk attiecamies pret apkārt notiekošo. Jebkurā gadījumā pievēršanās detaļām palīdz.

Kopumā mērena trauksme mobilizē spējas dzīvot tagad. Dažreiz pārmērīga trauksme spējīga mūs paralizēt. Vairums baiļu un satraukumu – tās vienkārši ir fantāzijas par nākotni, kura noteikti nebūs tāda, kādu mēs to iedomājamies. Mūsu zemapziņa neatdala iedomātās bailes no realitātē esošām bailēm. Tāpēc ķermenis reaģē vienādi, kā uz iedomu kaprīzēm, tā uz patiesām briesmām. Tas rada stresu – briesmas attiecībā uz iespējamo «ja nu pēkšņi?», «ja nu kas?», «varbūt» izsauc pāatrinātu sirdsdarbību. Tāpēc būt šeit – tā ir izvairīšanās no bailēm. Kad mēs dzīvojam «tagad», trauksme paliek otrajā plānā. Ja jūs sajūtat nepatīkamas izjūtas: trauksmi, satraukumu, galvas sāpes – pamēģiniet koncentrēties uz tām. Kā tad jums elpojas? Kā nepatīkamās izjūtas staigā pa ķermeni? Kādi muskuļi ir saspringti? Nevajag mēģināt tīšām novērst nepatīkamās izjūtas. Kad tām pievērs uzmanību, tad tās mainās pašas par sevi.

Klātbūtnes stundas

Par cilvēku, kas pārņemts tikai ar savām domām, saka, ka viņš nav klāt. Dažreiz nebūt klāt, nemaz nav kaitīgi – piemēram, garlaicīgā sapulcē. Bet ar tuviniekiem – un ar mīļoto cilvēku, un ar bērniem, un ar draugiem – svarīgi būt klāt: aizrādīt, reaģēt, saprast, līdzpārdzīvot. Bez klātesamības var dzīvot tikai fantāzijās par lielu mīlu nenoteiktā nākotnē. Tāpēc labāk sākt mīlēt tieši tagad un tieši to, kas atrodas blakus.

Ja jūs esat pazaudējuši kontaktu ar to, kas sēž blakus, atgriezieties «tagad» un atjaunojiet sarautās saites. Klausieties, sakiet to, kas ienāk prātā, skatieties sarunbiedra acīs. Nedomājiet vēl par kaut ko, vienkārši esiet ar cilvēku. Vēlēšanās vienkārši būt blakus – tā jau ir mīlestība.. Ikviena «lielā mīlestība» izaug vienīgi no šejienes.

Īstā dzīve – tā arī ir dzīve tagadnē. Viss pārējais – fantāzijas un atmiņas. Var iemācīties dzīvot tagadnē un tam izlietotie spēki, ir tā vērti. Ja jūs to iemācīsieties, redzēsiet, ka kļuvāt mierīgāka, atbrīvotāka, uzmanīgāka un ka jūs kļuvāt pateicīgāka dzīvei, par to ko tā jums dod.