Kāpēc vīrietis kļūst vienaldzīgs pret seksu?

Dzimumdziņas neesamību pieņemts uzskatīt par sieviešu problēmu. Kaut arī, lielākoties, sievietei dzimumdziņas pazemināšanos vispār diez vai var nosaukt par problēmu: sievietes libido līmenis mierīgā stāvoklī jau tā ir zems, tas ceļas tikai uzbudinošā situācijā. Vīrietis gan no dabas ir dzimumkontakta iniciators, un vienmēr ir noskaņots uz TO. Atšķirībā no sievietes, viņa norma ir pacilāts seksuāls garastāvoklis, un, ja dzimumdziņa vīrietim pēkšņi pazeminās vai zūd, tas tiek uztverts kā katastrofa un patoloģija.

Vājš posms

Vīrieši, kam vispār nav intereses par seksu, patiešām eksistē. Visbiežāk cēlonis ir psiholoģisks vai ģenētisks.

Ģenētiskais cēlonis tika atklāts salīdzinoši nesen. Tas ir seksuālas attīstības slābums, kuru izraisa ģenētiska īpatnība. Atkarībā no ģenētikas, visi cilvēki seksuālajā ziņā iedalās trijās grupās - spēcīgajā, vidējajā un vājajā. Vājā grupa, savukārt, vēl iedalās spēcīgākā, vidējā un pavisam vājā. Šie paši vājākie (aptuveni 3% no vīriešu populācijas) arī pārstāv "riska grupu". Vīrietim ar vāju dzimuma konstitūciju seksuālās enerģijas līmenis ir ļoti zems. Turklāt ārēji cilvēks var izskatīties spēcīgs un pievilcīgs, bet pret dzimumdzīvi tāds skaistulis būs vienaldzīgs.

Dabiskas seksualitātes deficīts vājā posma pārstāvjiem sāk izpausties jau pusaudžu vecumā. Šajā gadījumā zēns līdz 17 gadiem neizjūt ne mazāko interesi pret seksu, nemasturbē, pilnīgi vienaldzīgs pret meitenēm, līdz pat 25 gadiem ne ar vienu nesatiekas. Ja nobriedušajā vecumā viņš izšķiras par seksuālu kontaktu ar sievieti (visticamāk, ne pēc paša iniciatīvas), eksperiments beidzas ar neveiksmi. Fiziska tuvība pieprasa no tāda vīrieša milzīgu spriegumu, kurš ne ar ko neatmaksājas.

Par laimi, no tāda iznākuma var izvairīties, ja laicīgi pamana novirzes un koriģē zēna dzimumattīstību. Piemēram, ja 14 gados pusaudzim pilnīgi nav seksuālu interešu, vecākiem jābūt uzmanīgiem un jāaizved bērns pie endokrinologa. Ja ar fizioloģisko attīstību viss ir normāli, iespējams, būs nepieciešama psiholoģiska palīdzība. Galvenais, nepalaist garām īsto brīdi, jo psihoseksuālās attīstības process beidzas apmēram ap 25 gadiem, bet mainīt, kaut ko var, tikai tad, kad tas vēl nav pabeigts.

Stingras morāles upuri

Intereses trūkuma psiholoģiskais cēlonis parasti rodas bērnam mākslīgas seksualitātes apslāpēšanas dēļ. Piemēram, stingra puritāniska audzināšana ar "grēcīgās" intereses pret pretējo dzimumu nosodījumu. Vai zēna-pusaudža atrašanās viendzimuma vidē ilgāku laiku (tā būt karaskola, semināri u.c.). Tādā situācijā heteroseksuālas tieksmes attīstība apstājas, nepaspējot noformēties, un libido ir spiests attīstīties ārpus heteroseksuāliem kontaktiem, iegūstot homoseksuālu vērsumu. Tā kā šiem cilvēkiem bieži vien ir augsti tikumības principi, viņi nespēj pievērsties homoseksuālismam (vēl jo vairāk, to starpā ir daudz dedzīgu homoseksuālisma pretinieku!). Mēģinājumi radīt ģimeni un sakārtot seksuālu dzīvi ar sievieti cieš neveiksmi, jo vīriešiem ir pilnīga vienaldzība pret sievietēm. Viņu laulība jau iepriekš ir nolemta šķiršanai, pat, ja viņiem ir bērns. Tādu vīriešu tālākais ceļš ir vientulība. Pēc 45 gadiem daži no viņiem var beidzot sev atļaut izpaust homoseksuālo interesi, bet heteroseksuāla sfēra tā arī paliks slēgta.

Prakse rāda, ka ievērojami vairāk izredžu atgūt normālu seksualitāti ir cilvēkiem ar dabas izcelsmes problēmām, nekā tiem (sākotnēji pilnīgi veseliem), kuri tikuši izkropļoti ar pretdabisku audzināšanu. Ne mazāk bēdīgs ir arī fakts, ka pretdabiskas audzināšanas upuri ir sastopami daudz biežāk, nekā dabas patoloģijas upuri.

Pazuda vēlme?

Labāk ir pazīstama situācija, kad vīrietim agrāk normāls libido pēkšņi uz ilgu laiku zūd vai asi pazeminās. Te cēloņi var būt visdažādākie. Piemēram...

...nervi
Pārmērīgs noslogojums ar neatrisinātām problēmām, precīzāk, nemiers, kurš ir saistīts ar tām, var sarežģīt seksuālo dzīvi, īpaši, ja vīrietim ir neirotiskas pazīmes. Lai izietu no šīs situācijas, pietiek atbrīvoties no bailēm un aizkaitinājuma.

...saslimšana
No visām slimībām pašas bīstamākās seksualitātei ir psihiskas: depresija un šizofrēnija. Tās ir spējīgas pilnībā atslēgt tieksmi. Slikti var ietekmēt arī tādi traucējumi organismā kā diabēts, ateroskleroze, alkoholisms, uroloģiskas problēmas. Ja libido zūd slimības dēļ, lai to atgūtu, ir vajadzīga galvenās saslimšanas ārstēšana. Psihiski vesela cilvēka seksuālā funkcija ir diezgan stipri aizsargāta, un, ja nav iedzimtu defektu dzimumorgānu uzbūvē, organiski faktori (izņemot hromosomu traucējumus un dažas neuroloģiskas saslimšanas) reti iespaido viņu radikāli, galvenais - nenoniecināt seksuālo praksi.

...seksuālas enerģētikas deficīts
Ja vīrietis ir spējīgs dzīvot dzimumdzīvi, bet pieder pie vājās seksuālās grupas, viņa tieksme un potence vispārīgi nav augsta. Tādiem vīriešiem var palīdzēt ārsts seksologs. Terapija šajā gadījumā atgādina sporta treniņu - pacientu pakāpeniski virza uz augstāku līmeni, pakāpeniski palielinot viņa seksuālo slodzi.

...vecums
Ar vecumu vidēji statistiskais vīrietis sāk izsīkt fiziski, viņam paliek grūti izturēt agrāko seksuālu slodzi. Ja pēkšņi šajā brīdī viņam dzīvē rodas paaugstinātas prasības, viņš var sākt izvairīties no intīmiem kontaktiem. Šeit ir svarīgi savienot centienus "noturēties sedlos" ar saprātīgu un reālistisku pieeju pie lietas.

...un vienkārši laika grūtības
Notiek arī tā, ka vīrietis ir vesels, dzimumfunkcija ir pilnīgā kārtībā (tas ir erekcija, orgasms un ejakulācija notiek bez traucējumiem), bet dzimumdziņa pazūd. Ja trūkst tikai tā, tas nozīmē, ka seksuālā enerģija aizgājusi citā virzienā (pārāk spēcīga aizraušanās ar darbu, nepiepildīti sapņi, neapmierinātas seksuālas fantāzijas).

Tas var atgadīties dažādu iekšēju krīžu pārdzīvojuma laikā, tā saucamo augšanas krīžu laikā, vai laulātās dzīves grūtajos etapos. Tamlīdzīgās situācijās libido pazemināšanu vajag aplūkot kā pagaidu grūtumu, ar kuru var tikt galā patstāvīgi vai ar psihologa palīdzību.

Starp citu
Ar terminu "frigiditāte" agrāk bija pieņemts apzīmēt jebkādas seksuālas problēmas sievietēm. Tāpat kā terminu "impotence" lietoja pie vīriešu problēmām dzimumsfērā. Oficiālā medicīna jau 30 gadus atpakaļ atteicās no šiem aizvainojošajiem un, būtībā, bezjēdzīgajiem nosaukumiem. Dzimumdziņas neesamību vai pazemināšanu zinātnē dēvē par alibidemiju.