Pirmais grēks....

Viņai likās ka jau veselu mūžību viņa draiskojas paradīzes karstajos ūdeņos, pametot gaisā ūdens pērles un vīstošo ziedu lapiņas, kas peldēja ap viņu izdvešot savas smaržīgās ziedu dvēselītes tikai viņai par prieku.
Ādams skatījās savā vienīgajā mīlestībā Ievā,un viņa acīs tā bija kā dieva visskaistākā doma un iecere. Visa paradīze kopa ņemta nespēja viņam aizstāt viņa brīnišķīgāko no dārgumiem Ievu.
Tik ļoti viņš to mīlēja, ka pazibēja doma, ka pat dieva vara pār viņu nav tik liela kā Ievas.
Katra kustība, katra lāse uz viņas brīnišķā ķermeņa zvīļoja kā zvaigznes debesu jumā, un likās, ka nav nekā ko viņš nespētu darīt Ievas dēļ....
Tās bija tikai viņa domas, kas apciemoja viņa prātu noraugoties savā mīļotajā.
Bet Ieva....
Savā skaistumā un pilnībā jau zināja, kas notiek Ādama prātā, viņa zināja, ka vajag tikai palūgt un Ādams būs gatavs zvaigzni Dievam lūgt, lai dotu to viņai......
Ieva mīlēja to bezgalīgi, kaislīgi un bez apdoma, līdz galam....
Tai naktī Ieva kļuva grūta no domām, viņai likās, ka nav pareizi viņiem būt vieniem bez plāniem par rītdienu....viņa zināja ka Dievam ir tādi, bet ne viņiem ar Ādamu....dievs neatklāja savus plānus viņiem, bet viņi taču esot tā bērni! Viņai sen jau bija zudusi pacietība gaidīt uz Dieva iecerēm...
-Ādam, viņa čukstēja pie viņa auss...
-Jā, mīļā, viņš novērsa skatienu no liela, spožā mēness.
-Vai tu atceries to koku?
-Kuru?
-Nu to, kas tajā piekalnītē.....
-Par to aizmirsti, tu taču zini, ka tas ir aizliegts....
-Bet, kāpēc Dievs radīja kaut ko, kas ir aizliegts? Te kaut kas nav tā...
-Liecies mierā, nedomā par to.
Nākošā rītā, kad viņš atvēra acis Ievas vairs nebija viņam blakus. Viņas nebija nekur..
Ieva, Ieva viņš sauca......
Viņš pabija visur gan pie strautiem, gan augļu dārzos, gan pļavās, kur viņa mēdza rotāties ar ziediem....
Viņš atrada to....
zem ābeles, zem tās pašas, kas vakar viņas domām nedeva mieru....
-Ieva, ko tu šeit dari? Kāpēc esi noplūkusi to augli?
-Es domāju....
-Ko tu domā? Te nav nekā ko domāt, to vienkārši nedrīkst darīt. Ļauj tam pieaugt atpakaļ.
-Bet, kas būs ja es to nedarīšu?
-Ieva, nejoko, tu zini visu. Mēs tiksim izraidīti.....sodīti....
-Nē, es tam neticu tā nebūs, redzi es jau to noplūcu un nekas nenotiek.....tad arī citi brīdinājumi nav kā tos lika mums saprast.
-Nezinu gan, bet vai nav labāk arī nezināt?
-Kāpēc, kāpēc es nedrīkstu zināt? Kas būs pēc tam?
-Ieva esmu tavs vīrs un klausi Dievu un mani!
-Tev taisnība, Ādam, bet paskaties, cik tas ir skaists, tāds skaistums neko ļaunu nespēj nodarīt...un kā tas smaržo, ai es tik ļoti gribu to nogaršot!
-Ieva, nedari to, ja nu ar tevi kas notiek, es nekad nespēšu to pārdzīvot!
-Tad darīsim to kopā, vispirms tu tad es, kā vienmēr kopa....

Viņš padevās, jo nebija neka ko viņš nespētu Ievai atteikt......

un tālāko jūs jau zināt...
tikai to vienu nē...nebija čūskas, kas viņus pierunāja. Tās bija domas, kas kā čūskas ložņāja pa Ievas prātu liekot tai izzināt nezināmo, izbaudīt nebaudīto.....
tā vēl šodien sieviete ir pirmā, kas aizdomājas, bet viņās īstais vīrietis viņai neko nespēj atteikt bailes to zaudēt....vel šodien....