vai var mīlēt vienu vīrieti ar prātu, otru ar sirdi?
karlline [02.12.2008 - 13:46]
nu ir tā sagadījies, ka esmu precējusies divus gadus ir bērniņš, bet ir virns liels BET, nu jau desmit gadus man kā ēna seko vīrietis no pagatnes,kas ir mana lielā mīlestība,jau ni padsmit gadiem, bet kopa ar viņu es nevaru būt, lai arī jūtas ir vel joprojam, mēs satiekamies, aprunajamies, izturamies ka labakie draugi,esam par šo visu izrunajusies un sapratuši ka kā draugi esam labāk, nekā pāris,prāts man to saprot, ko darīt ar to muļķa sirdi, kas brēktin brēc pec ta cilvēka, tad nu sanāk ka savu vīru mīlu ar prātu, un labāko draugu ar sirdi!! Esam meiginajusi nesatikties, bet liktenis vienmēr izspēle situaciju,kad saskrienamies pilnīgi nejauši, es jau vairs nezinu ko darīt un tā jau desmit gadus!!
Emija
[08.12.2008 - 13:45]
Ja mīli ar sirdi...tad mīlēsi visu mūžu, un nekas neliks tavai sirdij mainīties. Diemžel...skan diezgan banāli bet tā tas būs...man jau tā ir 16 gadus....
Vienīgi kas tavai sirdij liks mainīt domas ir tas, ja kādreiz kaut kādu apstākļu veidojuma pēc dzīvosiet kopā...tad tu redzēsi kā ir būt kopā ar to ko sirds mīl...un tad arī parādīsies īstās jūtas, kas saskanēs ar prātu. Biezi vien mēs mīlam neīstos, jo nezinam kā ir kad dzīvotu kopā ikdienā....
Eh..neapskauzu Tevi
azora
[06.12.2008 - 21:12]
Zini, Karline, es to arī stāstīju no dzīves.. ne no savas pieredzes, bet no sava tuva cilvēka - draiskuļa dzīves, kad pie viņa atnāca dzīvot sieviete no ļoti labas ģimenes, kuru apkārtējie uzskatīja par ideālu ģimeni.. Vīrs viņu apgādāja sākot ar ikdienišķām saimniecības un pārtikas precēm, gan ar zelta rotaslietām un ziediem, kažokiem un naudu skaistumkopšanas saloniem un solārijiem.. dzīvoja kā princese, bet redzies, viņai pēc 10 gadu kopdzīves palika neinteresanti, jo vīrs nopietns ģimenes cilvēks, bet viņai sagribējās trakulības...
Tad nu patrakojusi pāris gadus ar manu paziņu, saprata, kur bija viegla dzīve. Te viņai nācās gan strādāt, kas viņai ne visai padevās, gan nācās domāt par dzīvokļa rēķiniem, strīdi, kašķi, kas iepriekš ģimenē nebija.. Tikai tad, kad viss sabrucināts un izjaukts, saprata, ka par vīru labāka neviena nav.
Un atgriezās pie viņa, bet tas bija grūts un mokošs atpakaļceļš, un jāpriecājas par to, ka vīrs viņu vēlaizvien gaidīja 5gadus un nebija atradis citu otru pusīti...
guchy
[05.12.2008 - 15:49]
pat nezinu ko ieteikt...buutu ljoti labi ja juus nesatiktos,bet ja liktenis taa izspeeleejis.....bet vai tavs viirs to zina?
Margez
[05.12.2008 - 11:43]
Netieku galā!!
Dzīvoju ar savu draugu jau 4 gadus kopā, bet viņam ir interneta brūte. Pats jau neatzīstās un man saka, ka citas viņam nevajaga un, ka ar to sievieti nekā viņam nav, vienkārši sarakstās tāpatās, bet tad kāpēc viņai uz vārda dienu viņš vēstulē aizrakstīja bučiņas?!?!?!?! Vai tiešām es esmu tāda stulba aita?!?!?
Esmu nolēmusi vairāk domāt tikai par sevi un vairāk koncentrēties uz sevi! Teikšu godīgi - atriebties nav labi, bet ai, kā to gribās!
Bozekle
karlline
[02.12.2008 - 22:57]
tur jau ta lieta, ari es saprotu ka nav verts, jo mana labaka drauga dzivesveids man neder, vins ir DJ tas ir neguletas naktis, darbs piekdienas sesdienas naktis,laikam jau tie sliktie puiši mūs pievelk stiprak nekā labie,katra gadijuma vīrs un draugs ir pilnigi preteji cilvēki!!!!! turpreti vīrs ir riktigs ģimenes cilvēks un uz kadām nepratībam neparakstās! es nezinu varbut man vienai ta ir!! vienkars gribetos dzirdet to ka citas sievietes kam ta ir tiek gala ar to visu!!
azora
[02.12.2008 - 20:05]
neizskatās pēc mirkļa vājuma, ja jau tas "mirklis" ilgst 10 gadus...
njā, diezkas nav..
esmu pati savā dzīvē daudz domājusi, vai precēties aiz aprēķina - tā teikt, meklējot vislabāko vīru, apgādnieku, sagādnieku un tādu, kas būs labs tētis, vai arī aiz mīlestības... tad laikam jau izvēlētos to pirmo variantu, jo tādas laulības ir visnoturīgākās, jo tu zini, kādēļ precies un kādu upuri uzņemies, lai tikai tava nākotne būtu pēc iespējas komfortāka...
nezinu, kādi ir abi tavi vīrieši un vai abi būtu labi vīri..
plusi un mīnusi pašai jāsaliek, bet dzīvot ar vienu un domāt par otru, arī ir tikai sevis mocīšana, un bērna dēļ jau nu nepavisam to nevajag darīt... sākumā bērns nosodīs un pārmetīs, bet nāks dzīves gudrība un sapratīs un piedos..
lai gan, man viens vīrietis teica, ka labi tomēr, ka neesam kopā, jo esot kopā mēs tikai viens otru vairāk sāpinātu..un tā ir taisnība jebkurās attiecībās starp cilvēkiem ir pamats- jo retāk tiekās, jo tuvākas attiecības, nevis ikdienas rūpju nobružātas..
varbūt, ka tomēr ir labāk tā kā ir.. jo aiziet ir viegli, bet, ja vajadzēs atgriezties, tas būs daudz smagāk...
karlline
[02.12.2008 - 13:46]
nu ir tā sagadījies, ka esmu precējusies divus gadus ir bērniņš, bet ir virns liels BET, nu jau desmit gadus man kā ēna seko vīrietis no pagatnes,kas ir mana lielā mīlestība,jau ni padsmit gadiem, bet kopa ar viņu es nevaru būt, lai arī jūtas ir vel joprojam, mēs satiekamies, aprunajamies, izturamies ka labakie draugi,esam par šo visu izrunajusies un sapratuši ka kā draugi esam labāk, nekā pāris,prāts man to saprot, ko darīt ar to muļķa sirdi, kas brēktin brēc pec ta cilvēka, tad nu sanāk ka savu vīru mīlu ar prātu, un labāko draugu ar sirdi!! Esam meiginajusi nesatikties, bet liktenis vienmēr izspēle situaciju,kad saskrienamies pilnīgi nejauši, es jau vairs nezinu ko darīt un tā jau desmit gadus!!