LATVIJAS PIRTS VĒSTURE

Senatnē un arī dažviet mūsdienās pirts ir vismazākā sētas ēciņa un atrodas sētas nomaļākajā vietā. Latviešiem senākos laikos vecāku cilvēkus, kuri nebija saimes locekļi sauca par valeniekiem, t. i., cilvēki, kuri dzīvo neatkarīgi, brīvi,un kuriem pirts bija kļuvusi par mājokli. Šādi “pirtnieki” sest­dienas vakarā iznesa savu trūcīgo iedzīvi pirts priekšā, kamēr saimes ļau­dis nāca mazgāties. Tādējādi latviešu pirts bija cieši saistīta ar riju un dzīvojamo māju.

Latviešu pirts sastāvēja no lielākas un mazākas telpas. Vispirms iegāja mazākajā — priekštelpā, kurai vēlākos laikos izveidoja griestus. Senāk to nebija, cilvēkam ieejot pirtī, skatiens atdūrās jumtā. Drēbes cilvēki nolika uz ļoti vienkārša sola vai arī pakarināja uz sienā iedzītiem vadžiem.

Pa otrām durvīm no priekštelpas iegāja pirtī kurai bija cieši griesti un krāsns kaktā pie priekštelpas sienas.

Krāsns kurtuve tika ierīkota dziļākā vai seklākā bedrē, lai zemos griestus pasargātu no ugunsnelaimes, virs kurtuves salika daudz apaļu laukakmeņu, kas, sakarsēti un aplieti ar aukstu ūdeni, radīja pirtī nepieciešamo tvaiku.

Modernākajām krāsnīm ierīkoja sānu sienas, kas tika mūrētas no laukakmeņiem un māla vai pat no ķieģeļiem. Virs tām bija  ķie­ģeļu velve, kurai vidū ierīkoja caurumu, pa kuru uz sakarsētajiem akmeņiem lēja ūdeni. Krāsnis ierīkoja arī virs kurtuves izveidojot  2-3 velvju lokus, uz ku­riem sakrāva akmeņus.  Vecāka veida krāsnij  augšā velves nebija, izveidoja tikai četras sānu sienas, kas tika uzmūrētas 2-3 pēdu augstumā virs grīdas. Minēto 2-3 velvju loku vietā šeit no sienas uz sienu kā jumta spāres saslēja šaurus, garenus akmeņus, kuri noturēja uz tiem uzliktos laukakmeņus. Visvecākā veida krāsnis bija vēl vienkāršākas. Nekas netika mūrēts. Lielākie, garenie akmeņi  tika jumtveidīgi saslieti tā, lai zem tiem var iekurt uguni un virsū sakrāva laukakmeņus. Apakšā uz brīvi sakrautajiem akmeņiem uzmeta 1-2 pēdas augstu zemes kārtu, kas neļāva ugunij izlauzties uz āru, bet virzīja to uz augšu. Skursteņi tika ierīkoti tikai visjaunākā laika pirtīm. Vienalga, vai skurstenis bija vai nē, kurināšanas laikā pirtī vienmēr bija dūmi. Kad akmeņi bija sakarsuši un uguns izkūrusies, uz akmeņiem uzlēja aukstu ūdeni un telpu piepildīja tvaiks. Kad pēdējie dūmi un pirmais tvaiks ar pirtsslotu no sienām un griestiem tika noslaucīti un no telpas izlaisti, tad aiztaisīja logu ailes un durvis un pēršanās varēja sākties. Kādā pasakā ir teiciens: “pirti izkurināt un garu iepērt”, kas, iespējams, liecina par paražu "iepērt" tvaiku ķermenī ar pirts­slotu. Kādā mīklā pirts krāsns ar tās apaļajiem akmeņiem raksturota šādi: “sieva sēž kaktā, pilns klēpis rāceņu”.

Iepretim krāsnij pie sienas, apmēram 2 - 3 pēdas no grīdas, atradās pāris pēdu plats sols, kas senos laikos, šķiet, bijis no māla. Šo solu latvieši sauc par lāvu vai pālu. Pirts apmeklētāji svīzdami gulēja uz šā sola un pārmaiņus pēra cits citu ar la­potu bērzu zaru slotu, ik pa brīdim iemērcot to karstā ūdenī. Karsto ūdeni nesa vai nu no dzīvojamās mājas virtuves, vai arī, ja tas bija pārāk tālu vai neērti, karsēja uz vietas, salejot auksto ūdeni spaiņos vai baļļā un metot tur nokarsētos akmeņus no kurtuves vai krāsns augšas. Pirtsslotas visam gadam sēja vasaras sakumā, jo tad lapas ilgāk turas pie zariem. Tās sēja platas, plakanas un uzkāra klētsaugšā, kur tās labi saglabājās. Parasti šāda pirtsslota derēja tikai vienai reizei, jo pēc lietoša­nas tā zaudēja lapas un bija jāizmet. Nolietotās slotas sauca par izpērām, no vārda izpērt.

Raksturīgas ir tautas mīklas: vīrs iet uz tiesu, zaļa kančuka padusē; melns zirgs, sarkans jājējs, zaļa (zaļa vara) pātaga rokā.

Pirtī nepieciešams bija garmetis (no gars un mest) — koka ķipītis ar īsu kātu, ar ko uzliet ūdeni uz karstajiem akmeņiem.

Trūcīgāki cilvēki vai arī nomaļāku vietu iedzīvotāji cēla vienkāršākas un primitīvākas pirtis. Tās veidoja ar baļķu sienām, bet bez jumta uz spārēm. Tā vietā uz visām četrām sienām šķēr­sām salika kokus, uz tiem uzbēra kārtu zemes, kur zaļo zāle. Šiem griestiem, kas balstījās uz nevienāda augstuma sienām, bija lielāks slīpums uz vienu pusi, lai lietus ūdens labāk varētu notecēt. Ja negribēja vai nevarēja pirts sienām sagādāt baļķus, tad uzkalna nogāzē vai upes krastā izraka apmēram divas kubikasis lielu alu, kuras viena puse — pret ieleju — palika vaļā. Baļķu sienas tur nebija nepieciešamas, jo, lai telpu pasargātu no iegruvuma, pietika tās kaktos iedzīt pa pāļu pārim, kuru starpās salika plēstus kokus. Priekšpusē ielika durvis. Uz griestiem, kurus veidoja no cieši kopā saliktām kārtīm, uzbēra zemi. Šādas vienkār­šas būves pietika viena cilvēka mūžam. Vienā pusē tajā atradās neliela, no akmeņiem krauta krāsns, un pie dibensienas bija lāva. Par šādu pirti Ilūkstes apkārtnē minēts Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisijas "Rakstu krājumā" (1897, XI, 88. lpp.).  Šāda veida pirtis bija sastopamas Lie­lupes krastos starp Jelgavu un Bausku un droši vien vēl šur tur. Parasti tās netika apdzīvotas.

Latviešu Indriķis stāsta, ka igauņi un sakalieši, atkāpdamies no Autines, sagūstījuši latviešu virsaiti Tālivaldi (Trikātā pie Valmieras), kad viņš gājis uz pirti no slēpņa mežā, un pie uguns viņu līdz nāvei nomocī­juši, gribēdami izspiest naudu.  Indriķis stāsta arī par lībiešiem pie Ikšķiles, kā tie reiz, nelabā apsēsti, no savām pirtīm esot gājuši uz Dau­gavu cerībā tur nomazgāt saņemto kristīgo ticību. Tas, ko latviešu Indriķis stāsta, pilnīgi saskan ar latviešu tautā vēl tagad saglabāto paražu — pēc sviedrēšanās cilvēki neapģērbušies skrien ārā no karstās pirts un pie strauta vai dīķa aplaistās ar aukstu ūdeni vai arī lec ūdenī. Šeit iederas arī stāsts no Atskaņu hronikas par kāda adatu tirgoņa nogalināšanu igauņos, tuvu latviešu robežai. Šis vīrs dabūjis šķietami viesmīlīgas naktsmājas pie kāda pāra netālu no Kārķiem. Saim­nieks viņu pacienājis ar vakariņām, apsolījis būt viņa aizstāvis un pirms gulētiešanas aizvedis uz tikko izkurināto pirti

Sensenā paraža, ka grūtniece, jūtot savu stundu tuvojamies, devās uz pirti, ir ne tikai pierādījums, ka latvieši reiz dzīvojuši pirtī, tā ir arī liecība pirts ciešajai saiknei ar tautas ģimenes dzīvi. Par to poētiski runāts dau­dzās tautasdziesmās.  

Es savai līgavai
Līdz pirtei tiltu taisu,
Lai kājiņas neapmirka
Ar Laimiņas staigājot.

Vai, manu lielu prieku,
Ko es daudzi priecājos!
Pērn bij' kāzas — trai, rai, rai!
Šogad pirtī — vai, vai, vai!

Pirts latviešiem vienmēr bijusi lielā godā. Dainas to sauc par Māras pirti vai arī par Laimas pirti, jo viņas abas klāt svarīgajā brīdī, kad pirtī rodas jauna dzīvība. Tomēr pretstatā agrākiem uzskatiem, Māras un Laimas darbības lauki pilnīgi atšķirīgi, ko apstiprina jaunākie pētījumi. Māras ziņā ir augums un vieliskās dabas norises, Laimas ziņā - liktenis, laime, laba izdošanās.

Ievērojama vieta dainās ierādīta arī pirts takai - kājceliņam, kas ved no istabas vai pagalma uz pirti. Takas izskats, apkārtne un kopšana aprakstīta daudzās dainās. Tur aug liepa un ābele, kas abi zīmīgi koki latviešu folklorā, jo tie simboliski saistīti ar sievietes mūža gaitu. Akmeņi pirtī vai tās tuvumā dod dzemdētājai atbalstu, bet tie arī saprotami kā vieta, kur Mārai nolikt ziedu. Pirts taka kopjama, ravējama un pušķojama, lai ir dzemdētājai, ir Mārai un Laimai, kas steidzas palīgā, būtu droša iešana. Pušķošanai dainās ziedošanas nozīme.Pirts takas kopšana un gādāšana par tīru ūdeni nodota jaunu sievu un Māras ziņā, kas paplašinātā nozīmē jāsaprot kā atbildība par auguma kopšanu un vispārēju tīrību, jauno dzīvību gaidot. Vispiemērotākā vieta bērna dzimšanai bija pirts, jo tā parasti bija celta upes vai dīķa malā, nostāk no citām ēkām. Tā bija arī higiēniski vispiemērotākā vieta latviešu zemnieku sētā. Īpaša uzmanība tika  veltīta takai, kas veda uz pirti.  Seno latviešu dievībām Mārai un Laimai bija  liela loma gan grūtniecības periodā, gan dzemdībās. Dainās pirts tiek saukta par Māras vai Laimas pirti, jo viņas abas ir klāt šajā svarīgajā brīdi. Arī kāda paruna norāda uz minēto paražu: ne ikkatrs, kas pirtī dzi­mis, pirti prot kurināt.

Pēc raudzībām seko pirtīžas, kad laiku pēc dzemdībām māte iet pirtī mazgāties kopā ar bērnu, pēc tam seko mielasts. Pirtīžu nozīme ir veicināt bērna veselību, labklājību un arī novērst ļaunumu no mātes un bērna.

Pirtīžas

Šīs godības saistītas ar dažādām ceremonijām. Pirtīžās piedalās tikai sievietes, bērna saņēmēja un citas sievas, kas palīdzējušas mātei radībās. Pirtīžas dažos apgabalos saplūst kopā ar bērna mazgāšanu vai raudzībām. Tās noturētas nedēļu vai dažas dienas pēc radībām, vai arī kristību priekšvakarā. Iekšpusē apakš (-pie) sliekšņa, pa kuru mātei ar bērniņu pirtī ieejot jākāpj pāri, noliek Jāņu puceņu krustiņu. Pirti kurina ar īpašu zinu un uzmanību. Pirti nekurināja ar egles malku: tā daudz sprēgā, un bērns tad izaug kašķīgs, nesaticīgs. Vecā māte aizbāž visus pirts lodziņus un šķirbiņas, tad izskaita malkas pagales pa pāriem. Pirmai pagalei, to krāsnī bāžot, pieliek klāt: ja bērns ir puisēns, ozola; ja meitene, liepas pagali un pīlādža zaru pret ļaunumu. Mazgājamais ūdens smeļams tekošā upītē. Smeļot trauks uzreiz jāpiepilda, bet nedrīkst arī pārlīt pāri. Mazgājamo ūdeni papriekš uzvāra, kurinot ar ozola vai liepas malku, ieliekot tajā dažādas veselības zālītes. Mazgājamā traukā ieliek naudu vai atslēgu, lai bērnam būtu pārtikusi dzīve. Arī cimdus, zeķes, prievīti jaunā māte atstāj ziedam pirtī; tos dod arī sievām, kas bērnam piedzimstot, palīdzējušas, bet visiem mājiniekiem pa prievītei. Uz krāsns met naudu, arī sāli pret ļaunumu. Arī pirts slota bija ar ziņu pagādājama. Sievas, kas gaidīja uz dzemdēšanu, jau iepriekš nogrieza veco Jāņu vakarā no jauna bērziņa zarus un sasēja slotiņā.  Slotu sien no iepriekš grieztiem viena koka, kam pieliek ozola vai liepas un pīlādža zariņu un pārsien ar vilnas dziju. Zēnu pirtīžās perot, slotai klāt sien ozola zaru, meitenei – liepas. Pirtī sievietes izģērbās, salēja karstu garu un tad vecmāte pliku bērnu, aiz kājām gaisā turēdama, pēra par gurniem, lai neplēšot drēbju, par ģīmi, lai aplam nerunājot u. t. pr., pie tam vēl sacīdama: "Ēd oglis, pelnus, nes zeltu, sudrabu, nesvied meitu ūdenī, necērt cirvi akmenī, svied meitu gultā, cērt cirvi ozolā!" Kreklīti pie tam nedrīkst pirtī pamest: to piesprauda klāt, lai bērns augdams vāktu savas drānas, jo ko sešās iegrozot, tas esot. Pēc pēršanās slotu atstāj palāvē. Pēc tam lāvu nomazgā un tur atstāj ziedu, ko jaunā māte dod Mārai par palīdzību radībās. Kad bērns nopērts, zarus izsvaida aitu kūtī vai atstāja ēdamo un dzeramo istabā. Bātenes pavadīta, māte iet pirtī sevi un bērniņu nomazgāt. Kājas noaudama, atsperas triju baļķu augstumā no zemes, lai pa trim gadiem būtu atkal bērns. Līdzi atnākušā sieva izbrauka nedēļnieci, nomazgā un apvelk tai tīru kreklu, bet neļauj pašai to darīt, lai nesacilātu rokas. Bērniņu tikai vienreiz atnesa pirtī bet mātei bija jāiet trīs svētvakarus no vietas un jāperas ar to pašu slotu. Citiem pērties slotu nedeva, to nesa paglabāt kambarī; bet pēc trešās reizes izārdīja un zarus izkaisīja meitenei aitu stallī, puišelim zirgu stallī. Dzert pirtī nav jādzer ne mātei, ne bērnam, lai šis neaugtu dzērājs. Bērnam izper sarus, tad tīri nomazgā lāvu un atstāj tur ziedu. Tautas dziesmas piemin arī Māru un Laimu ejot pirtīžās, pirti kurinot un perot.

Uz pirti ejot, sievietes ņem līdz ēdienu un dzērienu pirtīžu mielastam. Vīriešiem ēdamo un dzeramo atstāj istabā. Mielastā galvenais ēdiens ir vistas gaļa par godu Mārai, kas arī ir svinību dalībniece. a maziņais ir puišelis, vecmāte kauj gaili, ja meitene - vistu; bet šito gaļu ēd tikai māte, kamēr citi dabon teļa vai aitas gaļu. Gaili (vistu) kāva tai vietā, kur bērns piedzimis, vietu notecinot ar asinīm.  Biezputru piertīžās nevārīja, lai bērns pulka nerunātu. Kas daudz vārās (runā). tam saka: "Tev biezputra vārīta piertīžās." Kam daudz svīst, tādam mēdz sacīt: "Tev piertīžās vārīta cūkas gaļa"; pulka runātājam vēl saka: "Tev piertīžās lini mīstīti." Māru pielūgusi, vecā māte kauj vistu tai vietā, kur bērns piedzimis.

Ja pirtīžas nav noritējušas pienācīgi un Mārai nav dots gods, tad viņa dusmojas.