Ielogoties ar Facebook pasi
Jaunava clock Šodien ir 20. Septembris 00:32:31


Kleoo monētas Kleoo monētas Apmeklētāji online Apmeklētāji online Jubilāres!!! Jubilāres!!!
Kleoo E-VEIKALS

FORUMS BLOGS
LAT   RUS

Mans blogs
Pievienot blogu
Neizlasītās tēmas

Oct 14 2010
Izdrukāt rakstu Izdrukāt bez bildēm Komentāri[2]

Dzīvnieku kapsēta



Dzīvnieku kapsēta


“Daži saka, ka esmu nenormāls,” teic Antons. Un viņus var saprast, jo Antons izvēlējies neierastu atdusas vietu – blakus saviem sunīšiem, kas apbedīti Pierīgas dzīvnieku kapsētā „Citi medību lauki”.

Kapsētā netrūkst ne vienkāršu, ne ļoti dārgu pieminekļu. Ne velti uz kapsētu kā uz Ermitāžu traucas tūristi, lai aplūkotu mākslas darbus, kas veltīti dzīvniekiem.

Bet ko par to saka sieva? “Viņa spiesta respektēt manu vēlmi,” skaidro Antons. “Es viņu stingri brīdināju. Ja neapglabās mani blakus sunīšiem, es naktīs spokošos.”

Jau vairākus gadus dzīvnieku ritualizētā apbedīšana speciālā kapsētā tiek praktizēta arī Latvijā. Atskatoties pagātnē, redzam, ka mājdzīvnieku apbedīšanas tradīcijas sākumi meklējami jau Senajā Ēģiptē, kur faraoniem piederošos dzīvniekus pat balzamēja un apglabāja mazās piramīdiņās. Protams, ar godu apglabāja ne jau visus, bet tikai augstdzimušu ļaužu mīluļus. Arheoloģiskajos izrakumos atrasti daudzi mumificēti suņi, kaķi, pērtiķi un putni.

Senajā Ēģiptē dzīvnieku apbedīšanai pat tika atvēlēts liels zemes gabals pie Nīlas, tomēr vienlīdz iecienīta bija mājdzīvnieku apglabāšana arī viņu saimnieku kapenēs. Kad 2180. gadā pirms mūsu ēras nomira karaliskās sardzes suns vārdā Abutiu (ar plankumainajām ausīm), sērojošais faraons pasūtīja sunim sarkofāgu, bet mumificēšanai patērēja ļoti daudz smalka auduma, vīraka un aromātisko eļļu. Faraons arī izdeva dekrētu, ka Abutiu jāapglabā speciāli viņam izveidotajās pazemes kapenēs.

Gan sadedzina, gan sapresē
Leģenda vēsta, ka liels dzīvnieku draugs bijis Aleksandrs Lielais, kuram piederējis liels dogam līdzīgs medību suns, vārdā Peritas. Pēc uzticīgā suņa nāves Aleksandrs Lielais pats vadījis bēru ceremoniju, vēlāk uzcēlis pieminekli un noteicis vietējiem iedzīvotājiem katru gadu rīkot svētkus, atzīmējot suņa dzimšanas dienu.
Vēlākajos kristietības gados daudzus dzīvniekus vajāja, jo tika uzsvērta viņu saistība ar pagānu dieviem. Viduslaikos suņus un kaķus nereti uzskatīja par raganu sabiedrotajiem vai – vēl ļaunāk – par Sātana iemiesojumiem. Tāpēc dzīvnieku rituālā apbedīšana bija neiedomājama. Industriālā laikmeta sākumā mājdzīvnieku īpašniekiem, kas dzīvoja pārapdzīvotajās pilsētās, bija tikai pāris iespēju, kā atbrīvoties no mirušajiem draugiem – izmest ķermeni kopā atkritumiem vai ielikt maisā un izmest upē. Un tikai nedaudzi drosminieki naktīs ielavījās cilvēku kapsētās un apglabāja savus draugus ar godu.

Pirmais, kas dzīvnieku rituālo apbedīšanu komercializēja, bija Ņujorkas veterinārārsts Semjuels Džonsons. 1896. gadā viņš apglabāja divus bagātnieku suņus, iegūstot gan naudu, gan popularitāti. Viņa ierīkotajā kapsētā „Hartsdale Pet Cemetery” apglabāti jau vairāk nekā 70 tūkstoši mājdzīvnieku. Tur atdusas ne tikai suņi, kaķi, truši bruņrupuči un zirgi, bet arī lauvas, zirnekļi un tauriņi. Kapsētā var izvēlēties ne vien piemērotu zārku un urnu, bet arī uzvalku mirušajam dzīvniekam.

Un tomēr tā nav pati dārgākā un prestižākā kapsēta Amerikā, krietni ekskluzīvāka vieta ir Losandželosā, kur apglabāti Čārlija Čaplina, Stīvena Spīlberga un citu Holivudas slavenību suņi. Dzīvnieku apglabāšanas bizness visplašāk ir izvērsts Amerikā, un tur pieejami visnotaļ neierasti pakalpojumi. Piemēram, „Anthony Eddy's Wildlife Studio” piedāvā mirušos dzīvniekus nevis apglabāt vai sadedzināt, bet gan sasaldēt. Un sasaldētā veidā tos var uzglabāt daudzus gadus.

Bet ir vēl trakāks pakalpojums. Kāda kompānija piedāvā no mirušā mājdzīvnieka izveidot dārgakmeni. Kādā veidā? Ļoti vienkāršā. Divdesmit piecu nedēļu laikā dzīvnieks tiek sapresēts līdz dārgakmens formai. Žurnāls „Stern” raksta, ka Amerikas likumdošana ir pietiekami liberāla, tāpēc tur sapresēt var ne tikai suņus, bet arī mirušas vecmāmiņas un vectētiņus.
Daudzi dzīvnieku mīļotāji un aizstāvji ar atzinību vērtē Japānu, kur jau izsenis ar lielu cieņu izturas pret mājdzīvniekiem. Tikai Tokijā vien ir septiņas specializētas kapsētas, kur vieta atvēlēta arī dzīvnieku mirstīgajām atliekām. Skaisti apgreznotas urnas ar dzīvnieku pelniem ir ievietotas speciālās nišās, bet blakus novietota aizgājušā mīluļa fotogrāfija, kā arī trauki ar ūdeni un ēdienu.
Līdzās daudzām Eiropas valstīm teicams dzīvnieku apbedīšanas bizness izvērsts Dienvidāfrikā. Ja nepieciešams, dzīvnieku apbedītāji dodas uz klienta mājām un vajadzības gadījumā veic eitanāziju. Pēc tam bēru ceremonija dodas uz krematoriju, bet tālāk urnu nogādā Johannesburgas dzīvnieku kapsētā vai arī Durbanā, kur izveidots dzīvnieku piemiņas mūris ar urnu nišām.

Šeit dus kaķis, kas gāja bojā pēc drausmīgiem piedzīvojumiem veļas mašīnā. Aiztaisot lūku, saimnieki nepamanīja, ka tur iekāpis viņu mīlulis... Lai kaut nedaudz izpirktu vainu, saimnieki viņu apglabāja kapsētā un uzcēla pieminekli.

Ja kāds vēlas apglabāt savu mīluli ar reliģiskiem rituāliem, tam ieteicams doties uz Brazīlijas pilsētu San Bernardu du Kampu. Tur iespējams pasūtīt pēcnāves lūgšanu un apglabāt draugu, dziedot Svētā Franciska ordeņa mūkiem. Vai tā ir zaimošana? Tas ir strīdīgs jautājums. Svētais Francisks tiek dēvēts par dzīvnieku aizbildni, un, pēc daudzu domām, ir pieņemami, ka franciskāņi izvada arī dzīvniekus. Nav mazsvarīgi, ka San Bernardu du Kampu atrodas blakus Brazīlijas lielākajai un bagātajai pilsētai Sanpaulu, un tas vedina uz aizdomām, ka šā pakalpojuma piedāvātāji pamatoti cer uz peļņu.

Vistuvākos draugus zaudējot
Bet kādas ir dzīvnieku apbedīšanas tradīcijas Latvijā? Jel atceramies, kā agrāk daudzi traucās uz Maskavu, lai dotos ekskursijā uz Mauzoleju un ieraudzītu Vladimira Iļjiča Ļeņina līķi. Un pat stāvēja garā rindā, lai tikai aplūkotu proletāriešu vadoņa mūmiju. Arī uz privāto dzīvnieku kapsētu „Citi medību lauki” brauc ekskursijās, tikai šeit nav jāstāv lielās rindās.

Kad „Patiesā Dzīve” ierodas kapsētā, mūs sagaida tās apsaimniekotājs Andris Plucis. Viņš stāsta, ka šeit strādājot jau kopš kapsētas dibināšanas, proti, kopš 2004. gada. Runājot par tās īpašnieku Uģi, Andris atklāj, ka viņu pazīstot krietni pasen. “Jau agrāk viņš it kā jokodamies ieminējās, ka jātaisa dzīvnieku kapsēta. Es viņam teicu, lai taču liekas mierā. Kad Uģa ieceres beidzot realizējās, sāku strādāt pie viņa.”
Andris stāsta, ka daudzi šeit ierodas vienīgi tādēļ, lai pabrīnītos un pašokētos. “Te ierodas ekskursantu grupas, un daži izsaka savu neapmierinātību, ka tik skaistus un dārgus pieminekļus viņi nespējot uzlikt pat savai mātei, bet šeit – uzstāda suņiem un kaķiem. Viņuprāt, tā esot ņirgāšanās par cilvēkiem. Citi savukārt slavē kapsētu un teic atzinīgus vārdus.”

Dzīvnieku kapsētā nav nacionālās, politiskās, reliģiskās un dzimumu nodalījumu, pretrunu un naida. Šeit blakus mierīgi atdusas suņi, kaķi, žurkas, kāmji, truši, putni un arī zivtiņas.

Apsaimniekotājs arī ieminas, ka vairāki cilvēki jau izlēmuši, ka šeit ne tikai apglabās savus mīluļus, bet arī paši atdusēsies pēc nāves. Jautāts, kādi ir galvenie motīvi, lai cilvēks izlemtu gulēt blakus suņiem, Andris neko neatbild, bet uzspiež telefona numuru un pasniedz klausuli. “Parunājiet ar Antonu. Viņš stingri nolēmis gulēt blakus saviem sunīšiem. Viņš pateiks, kāpēc.” Un tiešām – 63 gadus vecais Antons telefonsarunā apliecina, ka gatavs gulēt blakus saviem mīluļiem, kas jau apbedīti pirms viņa. Viņš skaidro, ka suņi atšķirībā no cilvēkiem nekad nenodos.

“Sunītis ir labākais draugs pasaulē, un man tādi draugi ir bijuši trīs. Divi jau apbedīti, trešais vēl dzīvs. Tāpēc esmu noraizējies – ja es aiziešu pirmais, kas par viņu parūpēsies?” Viņš piebilst, ka radi gan neatbalsta viņa vēlmi būt apbedītam dzīvnieku kapsētā, bet viņš savu viedokli vienalga nemainīs. Antona dzīvesbiedre, kaut arī negribīgi, tomēr apsolījusi izpildīt viņa vēlmi. Kad Antons dosies aizsaulē, viņa ķermeni kremēs un pelnus ieraks blakus suņu mirstīgajām atliekām. Kapsētā Antons jau uzlicis kapakmeni un iegravējis tur paša sacerētu dzejoli: “Džimijs, Džimija Bella negaida vairs mani mājās,/Nepavada mīļo draugu acu skats./Ar saviem draugiem vienā kapā/Pēc nāves dusēšu es pats.”

Staigājot pa kapsētu, Andris rāda: “Raugi, šeit apglabāti divi sunīši, kuru saimnieks ir ķīnietis. Daudzi ārzemnieki, kas šeit strādā vēstniecībās vai privātajā biznesā, pie mums glabā savus mājdzīvniekus. Bet tur, kreisajā pusē, apbedītas piecas vai sešas žurciņas. Te viena dāma regulāri braukā un apkopj žurciņu kapu. Diemžēl žurkām ir īss mūžs – divi, trīs gadi, un viss. Bet šeit atdusas kaķis, kura saimnieks ir kāds pavecāk kungs ap gadiem astoņdesmit. Kaķis tika apglabāts 2004. gadā, un viņa saimnieks jau sešus gadus katru nedēļu ierodas pieminēt savu draugu. Turklāt kungs uz šejieni brauc nevis ar savu automašīnu, bet ar sabiedrisko transportu.” Andris rēķina, ka individuālajās kapuvietās apbedīti vairāk nekā 1500 dzīvnieku. Tie lielākoties ir suņi un kaķi, arī jūrascūciņas, žurkas un trusīši. “Ja pieskaita vēl tos, kas aprakti kopīgajā kapavietā, tad apbedītie dzīvnieki skaitāmi daudzos tūkstošos.”

Kapsētas apsaimniekotājs Andris Plucis rāda zārciņus. Reiz kādam kungam piedāvāts piemērota izmēra zārks viņa mirušajam sunim, bet saimnieks purinājis galvu – nē, neder, vajag tādu, kurā viņš varētu paskraidīt.

Kur te var pašaut?
Vērojot krāšņās kapuvietas, pamatoti rodas iespaids, ka šeit savu mirušos mīluļus apbedī labi situēti cilvēki, bet Andris šim secinājumam nepiekrīt un purina galvu: “Nē, tas nav atkarīgs tikai no maka biezuma. Šeit savus draugus apbērē arī tādi, kas nepavisam nav bagāti. Tas vairāk ir mīlestības un cieņas, nevis naudas jautājums. Visbiežāk vietu kapsētā iegādājas tad, kad dzīvnieciņš jau ir miris un saimnieks gatavojas viņu apbedīt. Tomēr gadās arī citādi. Piemēram, dzīvnieks ir smagi slims, bet saimnieks jau laikus iegādājas vietu, lai gan draugs vēl kādu laiku nodzīvo. Nereti gadās, ka nopērk vienu vietu, bet vēlāk attopas, ka vajag vēl, bet blakus jau viss aizņemts. Vieni apglabā paši un vēl sarīko iespaidīgu bēru ceremoniju, bet citi atved un lūdz apbedīt bez viņu klātbūtnes, jo esot pārāk sāpīgi uz to visu skatīties. Bija gadījums, kad mums piezvanīja naktī un teica, ka steigšus jāapbedī miris suns. Teicām, ka to varētu izdarīt nākamajā dienā, bet saimnieks nebija ar mieru. Viņam neesot laika gaidīt, tas jāizdara naktī. Neko darīt – braucām pakaļ mirušajam sunim. Atvedām un tajā pašā naktī apglabājām. Arī saimnieks piedalījās ceremonijā.”

Andris teic, ka „Citi medību lauki” uzņemti dzīvnieku kapsētu asociācijā gan Lielbritānijā, gan Amerikas Savienotajās Valstīs. “Kad Uģis uz Lielbritāniju aizsūtīja mūsu kapsētu fotogrāfijas, angļi bija šokā. Viņi nespēja noticēt, ka tik mazā valstiņā ir tik skaista un krāšņa dzīvnieku kapsēta. Un ne jau nauda to nosaka. Piemēram, Francijas dzīvnieku kapsētā, kur ieguldītas lielas finanses, ir smagnēja un drūma gaisotne. Kapsēta atrodas Parīzes centrā, kur zemei ir šausmīgi augsta cena. Tur akmens nolikts pie akmens, diezgan smagnēji un nomācoši. Bet šeit ir pavisam cita aura – te ir mierīgi un gaiši.”

Dzīvnieku kapsētai arī noslēgts līgums ar Rīgas domi par nepiederošu dzīvnieku apglabāšanu. Šeit apbedī mirušus, nogalinātus un uz ielām sabrauktus dzīvniekus. “Piemēram, vakar mēs braucām pakaļ beigtām zivīm uz Rīgas autoostu, bet pirms kāda laika mūs izsauca policija no Vecmīlgrāvja, kur kanālā bija noslīcināta čūska. Tā bija ielikta somā un nogremdēta. Mēs to atvedām uz kapsētu un aprakām kopīgajā kapā, kur apglabāts viss kas – suņi, kaķi, gulbji, kaijas, roņi, cūkas. Tā ir slēgtā teritorija, un, kā noteicis Veterinārais dienests, nepiederošiem tur ieeja liegta.”
Apsaimniekotājs stāsta, ka reizēm kapsētu piemin, lai kādu piemānītu. “Pie mums ierodas cilvēks un saka: “Es uz veterināro klīniku aizvedu iemidzināt savu smagi slimo sunīti, un tur teica, ka viņš ir apbedīts pie jums. Kur atrodas viņa kaps?” Mēs raustām plecus, mēs nekā nezinām. Un tad kļūst skaidrs, ka veterin ārā klīnika par šo pakalpojumu iekasējusi naudu, bet sunīti, visticamāk, aprakusi kaut kur ceļmalā.”

Andris neslēpj, ka dažreiz kapsētā vērojamas tik dramatiski sakāpinātas emocijas, kādu nav pat cilvēku bērēs. Arī pavadītāju netrūkst. “Reiz kāds kungs pa dienu apglabāja sunīti, bet naktī ieradās ar rasola bļodu. Satriekts sēdēja pie kapa un pieminēja savu draugu. Parasti ir tā, ka pēc dzīvnieka bērēm saimnieks saka – tas ir viss, vairāk dzīvnieciņu man nebūs. Pēc kāda laika skatos, saimnieks iebrauc ar automašīnu kapsētā, bet salonā – jauns suns. Kad jautāju, kas tad tas, viņš atbild, ka tomēr nespējot dzīvot bez četrkājainā drauga.”

Andris ar humoru stāsta, ka gadoties arī kuriozi. “Vienudien iebrauc vīri un jautā, kur te var pašaut. Mēs brīnāmies – kāds sakars kapsētai ar medībām? Tad brīnās vīri un rāda, ka šeit taču rakstīts, ka te atrodas medību lauki. Reiz iebrauca ārzemnieki un bija pārliecināti, ka te atrodas kempings. Tomēr vislielākais pārpratums gadījās kapsētas īpašniekam. Viņam piezvanīja kāds ārzemnieks un lūdza rezervēt vietu. Protams, Uģis bija gatavs to darīt, bet pēc brīža saprata, ka zvanītājs sajaucis numuru un vēlas pasūtīt numuru viesnīcā. Kad zvanītājs apjēdza, ka viņam tiks rezervēta vieta nevis uz dažām dienām, bet uz mūžu, viņš bija stipri samulsis.”

Lai godinātu savu četrkājaino draugu, reizēm nemaz nevajag sirdi plosošu dzeju un garas atvadu runas. Pietiek ar vienu vārdu...

Ar garīdznieku svētību
Kapsētas īpašnieks teic, ka ekspertu vērtējumā „Citi medību lauki” atzīta par skaistāko dzīvnieku kapsētu visā Austrumeiropā. “Te apbērēti dzīvnieki no daudzām Latvijas pilsētām, vesti arī no Lietuvas. Kad šeit ierodas ekskursantu autobusi, tūristi ātri vien sadalās divās savstarpēji karojošās grupās. Vieni nosoda, bet otri atbalsta. Un tiem, kas nosoda, es jautāju, vai tūkstošu latu vērtie pieminekļi suņiem un kaķiem ir uzcelti par viņu naudu. Nē, tā esot citu nauda. Nu, lūk! Un kāpēc viņi vēlas noteikt, kā citiem tērēt savu naudu? Mums ir aptuveni 1500 individuālo kapavietu, un tikai desmit no to īpašniekiem ir miljonāri. Daudzi apbedīto dzīvnieku saimnieki ir pensionāri, kuriem šeit guļ paši uzticamākie draugi. Pavisam godīgi varu pateikt, ka šajā kapsētā neviens neizrādās.

Konkrēts piemērs. Kad 2005. gadā bija pamatīga vētra, kāda ģimene nolēma aizbraukt uz mežu paskatīties, kā vējš izgāzis kokus. Ieejot mežā, pa priekšu gājis suns, aiz viņa bērni, pēc tam – vecāki. Pēkšņi suns iekaucies un nokritis beigts. Un tad vecāki pamanījuši, ka blakus atrodas augstsprieguma vads. Suns ar savu nāvi bija izglābis bērnu dzīvības. Un vienīgais, kā vecāki varēja pateikties sunim, tā bija apglabāšana ar godu dzīvnieku kapsētā. Šeit ne mazums guļ arī medību suņi. Un procesijā, godinot aizgājēju, veči no saviem ieročiem šauj gaisā. Reiz kāds mednieks salutēja, apglabājot savu kaķi. Es gan nezinu, vai tas bija medību kaķis.”

Kapsētas īpašnieks arī atklāj, ka vairāki dzīvnieki apbērēti ar mācītāju svētību. “Kādas konfesijas? Tie bija luterāņu mācītāji, bet es nesaukšu uzvārdus, jo pie mums luterāņu baznīca ir tik aizspriedumaina, ka baidos no represijām pret šiem garīdzniekiem. Tā ir katra izvēle – ar kādiem rituāliem apbedīt savus draugus. Vienīgais, ko es nedrīkstu, un tas noteikts likumdošanā, es nedrīkstu apbedīt cilvēkus zārkos. Bet urnā – laipni lūdzu! Nesen kāds precēts pāris apglabāja suni un sprieda, ka arī viņi šeit nolēmuši atdusēties. Vienīgais, ko nepieļaušu, tie ir kapu pieminekļi cilvēkiem. Šī tomēr ir dzīvnieku kapsēta.”

Reizēm kapus izposta putni, izmētājot ziedus un piemiņas veltes, tāpēc kapa vietas regulāri jāuzkopj.

Šķirti uz mūžu
Un nobeigumā kāds stāsts no dzīves. 75 gadus vecās Rozālijas vienīgais draugs bija suņuks Karro. Abi dzīvoja blokmājas divistabu dzīvoklī. Kundzes vienīgais dēls Gunārs bija apprecējies un pārcēlies uz citu pilsētu. Viņš ļoti reti apciemoja Rozāliju, jo vedekla ne sevišķi ieredzēja veco kundzi, un arī dēls nejuta nepieciešamību tērēt naudu benzīnam, lai aizbrauktu pie mātes.

Izjūtot dēla trūkumu, kundze iegādājās suni. Nosauca viņu par Karro. Ar laiku suņuks kļuva par Rozālijas vistuvāko draugu. No rītiem viņš modināja saimnieci ar draudzīgu ņurdoņu un klusu smilkstēšanu. Veco kundzi viņš pavadīja visur – gan uz veikalu, gan pastu, gan pastaigā pa tuvējo parku. Karro vienmēr paskrēja uz priekšu, tad apstājās, palūkojās atpakaļ un pacietīgi gaidīja Rozāliju. Vecajai kundzei bija problēmas ar veselību, un viņa lēni pārvietojās, balstoties uz nūjas. Kādudien Rozālijai kļuva pavisam slikti, un viņu aizveda uz slimnīcu. Ārsti bija pārliecināti, ka Rozālijas dienas ir skaitītas, tomēr kundze izķepurojās, jo zināja, ka viņu mājās gaida uzticamais draugs – Karro.

Kad Rozālija atgriezās mājās, viņa ieraudzīja, ka drauga vairs nav. Noskaidrojās, ka pēc sarunas ar ārstiem, arī dēls bija pārliecināts, ka māte drīz mirs, un tāpēc jau laikus iemidzināja viņas suni . Atgriežoties tukšajā dzīvoklī, Rozālija skaudri saprata, ka nav vairs jēgas dzīvot. Aiz skumjām par zudušo draugu viņa lēnām izdzisa. Rozāliju apglabāja Centrālajos kapos, bet Karro atdusas vieta nav zināma.

(kopēts no KasJauns)

Ielādēja:Lietotājs offline Tigerlady
Vidējais vērtējums:


Daudzums


Criss Tiina
Lietotājs offline sievieteLauva
Šī funkcija ir pieejama tikai reģistrētiem lietotājiem!!! Šī funkcija ir pieejama tikai reģistrētiem lietotājiem!!! Šī funkcija ir pieejama tikai reģistrētiem lietotājiem!!! Šī funkcija ir pieejama tikai reģistrētiem lietotājiem!!! (32)
[14.10.2010 - 22:50]
mūsu mīļais kaķis Marks arī tur apglabāts! Visi radi grozija ar pirkstu pie deniniņeim, bet pagājuši jau daudzi gadi - joprojām nenoželoju! Braucam uz kapiem pāris reizes gadā un obligāti uz piemiņu dienu! (walk)

Un vēl - esam runājuši ar saimnieku kopā ar vīru personīgi! Visu cieņu viņam! Katru gadu sūta SMS visiem saimniekiem - par dzīvnieku piemiņas dienu, tad savācās pilns ar cilvēkiem, spēlē skaksafonists.
Tur īr tik tīŗs un kopts!!!!!! (heart)


Tigerlady
Lietotājs offline sievieteZivisPrecēta(-s)Esmu laimīga māte
Šī funkcija ir pieejama tikai reģistrētiem lietotājiem!!! Šī funkcija ir pieejama tikai reģistrētiem lietotājiem!!! Šī funkcija ir pieejama tikai reģistrētiem lietotājiem!!! Šī funkcija ir pieejama tikai reģistrētiem lietotājiem!!! (30)
[14.10.2010 - 22:44]
Iekopēju 2 iemeslu dēļ
1) tur no jūlija ir apglabāts arī manas mammas sunītis, kuru es palīdzēju uzaudzināt (cry)
2) Jo manu vīru šādā veidā piemānīja vetārste kad pienāca laiks iemidzināt vīra dobermani - audzējs, saira plaušas (cry) viņa sameloja, ka suņa līķis pēc tam tiks kremēts, bet tā nenotiek!
Vīram neesmu to atklājusi, negribu sāpināt viņu vēl vairāk, jo pat pēc 3 gadiem, viņš nespej sev piedot to, ka neapraka viņu pats! Negribu, ka ar kādu atkārtotos kas līdzīgs
 

Tigerlady - angel & devil in one persone...

Lapa: [1]
Pievienot komentāru
Dārgās lasītājas!!!
Lai saņemtu iespēju pievienot savus komentārus tekstiem, forumiem, receptēm, kā arī iegūt pieeju visiem Kleoo rakstiem un forumiem, piedalīties konkursos, vinnēt vērtīgas balvas, draudzēties ar citām Kleoo lasītājām un apmainīties ar jaunumiem privātā sarunā, ka arī izmantot visas Kleoo priekšrocības, Jums jābūt reģistrētam lietotājam. To jūs varat izdarīt ŠEIT.
Ja Jūs jau esat piereģistrēts lietotājs, Jums jāievada savi dati, tam speciāli paredzētā vietā.

favorites Pievienot Kleoo.lv favorītos
Taurenaefekts
jautras idejas svētkiem
SC-46988 10.00 LVL SC-24618 45.10 LVL PD-TS3-008 0.80 LVL
Galvenā lapa | Kontakti | Reklāma | Noteikumi | Piereģistrēties

Informācijas izmantošana atļauta citos portālos tikai izmantojot aktīvu saiti www.Kleoo.lv (bez rel=nofollow attributa), tieši pirms vai pēc raksta

© Marki Group, 2006-2018

Mūsu portāls izmanto sīkdatnesVairāk informācijas Piekrist